Covid izrādījās nevis šķērslis, bet bedre, kuras dziļums nav nosakāms. Tā par teātra dzīvi raksta mūsu šī vakara viešņa Monopolā, kurai gan vienmēr padomā kāds risinājums. Mēģinām to uzzināt. Latviešu teātra kritiķe un teātra zinātniece Edīte Tišheizere.

"Es negribētu teikt, ka teātris ir uz pauzes. Mums divas lielas lappuses ir pilnas ar visām tām izrādēm, kas kopš oktobra vai novembra, kad sākās otrais, nosacītais lokdauns, kas bez skatītājiem, kas, protams, ir nonsenss un šausmas, ir notikušas. Ir vismaz 30, ja ne vairāk izrādes notikušas šajā laikā," situāciju teātros raksturo Edīte Tišheizere.

"Bet, protams, ka tas ļoti dziļi kaut ko maina. Un es sāku domāt, vai tas nemaina pat kaut ko aktiera psiholoģijā. Es gan domāju, ka tas attiecas uz visiem māksliniekiem, kas sevi publiski rāda, tā droši vien kaut kāda nepieciešamība atklāt to, kas tevī ir, caur dziesmu, caur lomu. To, ko tu nekad nepateiksi personiski. Es varu tikai iedomāties, ka tas ir šausmīgi sāpīgi šajā brīdī, kad tu ar to, kas tev ir sakāms, visu laiku paliec malā un mute tev ir ciet un ciet," vērtē Edīte Tišheizere.

Viņa stāsta, ka sarunā ar režisoru Elmāru Seņkovu viņš minējis, ka mēs varbūt iesim uz tādu teātri kā vīnogu.

"Iedomājies ķekaru un ļoti daudzi mazi burbulīši, kur katrs būs, kāds teātris, varbūt ar tiem pašiem 10 skatītājiem. Kaut kā gribas to intimitāti. Es pēkšņi sapratu, ka es nemaz tādu ļoti lielu izrādi negribu, bet uz kādu mazo zāli, kur es redzu aktieri pavisam tuvu, un es redzu, viņš melo vai viņš atpūšas. Tiešo kontaktu ļoti gribas," atzīst Edīte Tišheizere.

Bet kas būs tad, kad atkal drīkstēsim skatīties izrādes klātiene, vai neiestāsies tas, ko mēdz dēvēt par "muzeju nogurumu"?

"No šīs lietas baidos ne tikai es, jo man ir  "Spēlmaņu nakts" žūrijas pieredze, ka vienā brīdī kaut kur uz pavasara pusi tu redzi pilnīgu izgāšanos, tu redzi kaut ko absolūti fantastisku, bet normāla, profesionāla izrāde, tu viņā miedz ciet, jo viss ir kārtībā.

Un es bīstos, ka varētu būt šis "muzeja nogurums", ka vienkārši fiziski nevarēs visu redzēt un psiholoģiski nevarēs visu novērtēt. Ne jau tikai žūrija, štrunts par žūriju. Es domāju, ka skatītāji vienkārši nevarēs visu novērtēt, varbūt kaut kas patiešām izcils kaut kā izslīdēs tam sietam cauri," bilst Edīte Tišheizere.

Edīte Tišheizere veiksmīgi darbojas gan žurnāla “Teātra Vēstnesis” formātā kā nozares profesionāle, gan lakoniskākos, plašākai publikai paredzētos rakstos žurnālā “IR”. Savos rakstos viņa nebaidās būt subjektīva, jeb, pareizāk sakot, personiska. 

“Neatkarības laika teātris” – ar šādu nosaukumu iznācis Edītes ­Tišheizeres, Ievas Rodiņas, Ditas Jonītes un Laumas Mellēnas-Bartkevičas apjomīgs un ilustrēts pētījums par Latvijas teātra parādībām un personībām gadsimtu mijā un 21. gadsimtā.

Edīte Tišheizere ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece. Regulāra balvas “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekle. Publicējusi daudz recenziju par teātra izrādēm, kā arī rakstus par mūsdienu teātra tendencēm. 

2017. gadā ieguvusi Normunda Naumaņa balvu kritikā. Edītes Tišheizeres teātra recenzijas raksturo iedziļināšanās režisora domā un aktieru darbā, kritika ir rūpīga un cieņpilna. Edīte neapstājas pie iestudējuma dziļākās nozīmes skaidrojuma, viņas teksti arī paši par sevi ir literāri pašvērtīgas esejas, kurās māksla ir izmantota kā pateicīgs materiāls, lai saprastu, kas notiek ar un ap mums.