Viņa ir bijusi sanitāre slimnīcā, modele Latvijas Mākslas akadēmijā, arhivāre Latvijas Valsts vēstures arhīvā, sēņu šķirotāja Īrijā un žurnāliste „Lauku Avīzē”. Bet ar romānu „Šampinjonu derība” sākās viņas veiksmīgā rakstnieces karjera, kas turpinās līdz šai dienai.

Lai arī Laima Kota jau daudzus gadus dzīvo Turcijā, viņa ir latviešu rakstniece no matu galiņiem līdz kāju papēžiem. Un, protams, vēl viņa ir četru bērnu – Krišus, Annas, Martas, Kristīnes – mamma un divu mazmeitiņu vecmāmiņa. Mazmeitām veltīts arī romāns „Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur”.

Laima teic, ka ir mazmeitām nododamas prasmes, kuras pati apguvusi no savām vecmāmiņām, piemēram, īstas lauku tortes pagatavošana, ko bērnībā viņai ar māsu iemācījusi mammas māte. Arī šodien lauku tortes recepti Laima varētu nosaukt no galvas kaut nakts vidū.

Sarunā Monopolā rakstniece gan recepti pilnībā neatklāj, vien atzīst, ka "īstai lauku tortei ir jābūt ļoti lielai, vismaz no 20 olām, ir jābūt sviestam, īstam pienam, īstam vanilīnam vai vaniļas standziņai, citronu miziņai. Un kulšana! Galvenais noteikums ir, ka nedrīkst laizīt tajā brīdī sakulto olu dzeltenumus, jo citādi kūka neuzcelsies. Un tā trīs kārtās, pēc tam krēms jāvāra. Zinu, kā gatavot arī īsto, kārtīgo, pareizo vārīto krēmu".

Laima Kota šobrīd dzīvo Latvijā pie bērniem. Sarunā viņa atklāj, ka biļeti uz Stambulu bija nopirkusi uz 4. septembri, bet jau tagad saņēmusi atteikumu, jo lidojums atcelts. Bet doties atpakaļ uz Turciju rudens pusē Laimai Kotai ir svarīgi kāda īpaša notikuma dēļ. 

"Es gribu palielīties, jo šogad viena liela pilsēta, gandrīz miljons iedzīvotāju, kur pilsētas pašvaldība uzcēla izklaides centru, bet beigās saprata, ka izklaides centrs nemaz tagad nav stilīgi.

Tagad Turcijā ir modē bibliotēkās, atvērt bibliotēku, jo Ankarā ir atvērta tautas bibliotēku un, lai pārējās pašvaldības labi izskatītos uz šīs tautas bibliotēkas fona, sāk atvērt bibliotēkas. Nav ko likt iekšā, grāmatu fonda tā nav! Tā nav Latvija," stāsta Laima Kota.

"Mans vīrs 50 gadus ir vācis ļoti labu bibliotēku krājumu, ja saliktu visas viņa grāmatas uz viena plaukta, tas būtu 2,5 kilometru garš. Tagad šis Ahmeta bibliotēkas krājums - grāmatas, arī avīzes tiks digitalizētas, un būs pieejams.

Un es esmu ļoti lepna, ka šī skaistā bibliotēka, kas paceļas pāri pilsētai, ir nosaukta Ahmeta Kota vārdā."

Laima Kota dzimusi Rēzeknē, bet skolojusies Ogrē, pēc tam Rīgas Lietišķajā mākslas vidusskolā. Taču interese par rakstniecību un žurnālistiku Laimu aizvedusi uz Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Latgales meitēns darbā nav baidījies, viņu interesējusi daudz kas, un viņa paspējusi pastrādāt arī dažādos amatos, tostarp lasījusi šampinjonus Īrijā, bet kopš 2000. gada nodarbojas vienīgi ar rakstniecību. 

Viņas rakstnieces talants tika slīpēts laikrakstā "Lauku Avīze", žurnālos "Karogs" un Patiesā Dzīve"" . 1993. gadā sāka publicēt laimes stāstus, bet pavadītais laiks Īrijā vainagojies ar romānu "Šampinjonu derība", par kuru darba autori saņēmuši Rakstniecības gada balvu. 

Laimas Kotas daiļradē galvenā vērtība ir vienkāršie cilvēki, viņu dzīve un likteņi, kuros autore cenšas nošķirt būtisko no maznozīmīgā, bet dzīves neizskaistinātā tēlojumā ietverts optimistisks gara spēks. 

Laimas pūrā ir arī spilgtie biogrāfiskie romāni "Mīla, Benjamiņa" un "Brālibrāli. Balsu burvji brāļi Kokari". 

Kopš 2011. gada viņas ceļi ved uz Turciju, kur apprecējās ar turku literātu un sabiedrisko darbinieku, Ahmetu Kotu. Dzīves pirmo iespaidu vilnī tapusi grāmata "Mana turku kafija", bet nupat savus lasītājus sasniedzis jaunākais Laimas Kotas romāns " Cilvēks ar zilo putnu" par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti.

Viņa ir ne tikai 10 grāmatu autore, bet arī tulko un ilustrē. Arvien vairāk Laima gūst baudu no nesteidzīgas rīta kafijas uz sava balkona un atziņas, ka dzīvei jēgu piedod bērni, mazbērnu pulciņš un sastaptie cilvēki.