Lieldienas ir laiks, kad cilvēki saplūst dievnamos, lai vēl un vēlreiz pavaicātu vispirms jau paši sev – vai ir kaut kas ārpus šīs realitātes? Monopola saruna ar kontemplācijas skolotāju Induli Paiču.
Ir Lieldienu laiks. Katram no mums tas ir citāds. Lai arī ne tuvu visa sabiedrība Latvijā sevi uzskata par kristiešiem, tomēr šī nedēļas nogale atšķiras no citām. Tik maz populārās mūzikas koncertu kā šajā nedēļas nogalē nav pat janvāra pirmajās nedēļās. Tātad mēs pieklustam. Iespējams, ka ne zinot, ne īpaši arī interesējoties kāpēc. Mēs tomēr krāsojam olas un arī uz baznīcu šajās brīvdienās plūdīs vairāk cilvēku nekā ikdienā.
Vai, mainoties pasaulei, mainās arī tas, ko mēs uzskatām par tradīcijām? Vai kopīgi uzskati par Dievu un reliģiju ir drošas sabiedrības pamatā? Laikā, kad šķiet, ka pasaules lielie zobrati griežas ar vēlmi lauzt pēdējā laikā ierasto kārtību, mēs skatāmies apkārt un gaidām, kad parādīsies kāds, kura teiktajam ticēt. Vai mūsos ir viena liela ticība vai neskaitāmas mazas ticībiņas mazākām lietām? Par to Monopolā saruna ar Induli Paiču.
Raidījumā skan:
- Analogue Dear – "Obrecht"
- Ólafur Arnalds – "Momentary" (Choral Version)
- Biba Dupont – "Serán"
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
LSM.LV / Kultūrtelpa
Komentāri (1)
Kristietība ir ļaunums. Sludināšanas ceha darbinieki sludina par “tiesu”, kas būšot “visu laiku beigās”. Tā viņi ņirgājas par jēdzienu “tiesa”. Leiputrija (Dieva valstība) tiek solīta tiem, kuriem ir pazīšanās ar Jēzu. Visi citi tiks sodīti ar “mūžīgajām mokām” par to, ka viņiem nav “blata” pie Jēzus. Tiem, kuri ir piederīgi kristiešu mafijai, viss ir piedots – tiesāti netiks, lai vai kādus šausminošus noziegumus būs sastrādājuši. Lai arī cik labi ir tavi darbi un cēli nolūki, ja neesi kristietis, tev paredzēta vieta ”ellē”. Kristietība sakropļo jēdzienus “taisnīgums”, “vaina”, “tiesa” un “sods”. Pretstatā kristietības amorālajām pamatnostādnēm valsts likumi vēršas pret šādām mahinācijām. Godīgi cilvēki, kuri iestājas par taisnīgu sabiedrību, baznīcā kāju nespers.
Un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. Iepazīsti Bībeli:
* tinyurl.com/yrwu4h3e
* lr1.lsm.lv/lv/lr1/raidijumi/svetrits/
* tinyurl.com/am9v64jc
----------------------------------
Bībelē ir pamācība: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Bet ir aizķeršanās. Patiesi ticīgs kristietis sevi nemīl. Kristietība “sevi pašu” liek nevis mīlēt, bet ienīst. “Grēkos esmu ieņemts un dzemdināts [Ps.51:7], no nešķīstas sēklas mātes miesās veidots, nožēlojamais un posta piemeklētais, ļaunās iekāres jūgā, nošķirts no Dieva, garīgi miris, inficēts ar grēku un nenovēršami slims, grēko visos savos darbos – pat tad, kad lūdz Dievu, līdzatbildīgs Jēzus nāvē…” Uz kristieti gulst grēku smagā nasta un vissmagākais no noziegumiem. Uzskaitītais liek sevi nicināt. Kā ”mīlēt” savu tuvāko? Tas kristiešu galvā var radīt īssavienojumu.
Jaunajā derībā vēl trakāk. Jēzus Kristus savus tuviniekus liek ienīst*. Jēzus izpratnē “tuvākie” nav ne māte, ne tēvs, ne brāļi, ne māsas. Jēzus izpratnē “tuvākie” ir neliela mācekļu/sekotāju kopa, kurus beigu beigās viņš pats apkrāpj un pamet**. Jēzus Kristus apmātība*, ļaunums un naids viņu raksturo kā garīgu kropli.
* https://tinyurl.com/yvpmnwsb
** https://tinyurl.com/4v5jdaff
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X