Liene Kinča ir starptautiski atzīta latviešu dziedātāja, kura izceļas ar dramatisku vokālo meistarību un spilgtām lomām operās. Latvijas Nacionālajā operā debitējusi 2005. gadā un kopš tā laika atveidojusi tādas ikoniskas lomas kā Aīda, Toska, Abigaila un Izolde. Viņas interpretācijas augstu novērtētas arī starptautiski, uzstājoties prestižos Eiropas un Āzijas operteātros.

5.jūnija vakarā kultūrtelpa "Ola Foundation" piedāvās neaizmirstamu tikšanos ar izcilo operdziedātāju, kuras meistarība un balss spēks ir saviļņojis klausītājus uz pasaules lielākajām skatuvēm. Šajā koncertā Liene aicinās doties emocionālā ceļojumā cauri Riharda Vāgnera ģeniālajai mūzikai. Liene Kinča ir izcila Vāgnera mūzikas izpildītāja, kuras balss un mākslinieciskais dziļums atklājas komponista visprasīgākajās lomās.

Liene Kinča nāk no Rankas. Kā no Rankas tikt uz operas skatuves?

Liene Kinča: Gribēt. Es to gribēju. Es agri zināju, ka man ir balss. Mūzikas skolā bija apliecinājumi, ka balss ir laba. Mamma zināja. Viņa nav mūziķis nekādā formātā, bet mammai laba balss pašai, manuprāt, un viņa dzirdēja vienkārši, ka man tā balss ir. Viņa arī laikam redzēja, ka man patīk. Un kaut kā tas ļoti dabīgi un likumsakarīgi viss sanāca.

Es atceros, kad bija 1987./ 88. [gads], vēl nebija īstā atmoda sākusies. Es augu tādā ļoti intelektuālā vidē, un manas auklītes vīrs bija leģionārs un tāds riktīgs Latvijas patriots. Viņš man iemācīja ļoti daudz brīvās Latvijas dziesmas, tai skaitā "Nevis slinkojot un pūstot" un "Dievs, svētī Latviju", un vēl daudzas citas. Un es gāju bērnudārzā, un man vajag tagad uzstāties, parādīt, ko es esmu iemācījusies. Bija baigais šums, jo vēl īsti nedrīkstēja. Tika mammai pieteikts, ka īsti nedrīkst. 

Jūs balsi varējāt attīstīt arī ejot uz mūzikas skolu. Cik tālu jums bija mūzikas skola?

Liene Kinča: Desmit kilometru no manas mājas. 

Tiešām gājāt kājām?

LIene Kinča: Jā, 90. gados, kad sākās degvielas krīze, vienkārši nācās. Nekas negāja [transports]. Dažreiz viena pati, dažreiz kopā ar klasesbiedreni.

Un tad jūs dziedājāt?

Liene Kinča: Pārsvarā dziedāju es. Viņa bija pianiste, es biju vijolniece arī, bet es biju skaļāks dziedātājs, manuprāt. Bet bija tā, kamēr nebija sniegs, tikmēr braucu ar riteni, un tas bija ātri. Bet tad, kad bija sniegs, nu tad ar kājām.

Bet vakarā tumsa...

Liene Kinča: Pa tumsu dziedādama. Man vienmēr likās, ka tur tajā mežā ir vilki, tāpēc es gāju un šausmīgi skaļi dziedāju. 

Es domāju, ka jums tā gribēšana ir bijusi ļoti nopietna. Bet kā jūs teicāt, ka tīņa gados arī popkultūra parādījās, tomēr jūs palikāt nevis uz popkultūras skatuves, bet uz operas skatuves.

Liene Kinča: Es biju absolūti normāls bērns, bet man ļoti nepatika matemātika, un pēc 9. klases tā bija iespēja no tās matemātikas tiks prom, bet diemžēl nesanāca, jo es biju izglītības reformas gads, kad šos vispārējos priekšmetus arī ieviesa mūzikas vidusskolā klāt. Slodze bija milzīga, pamatīgs rūdījums.

Tas jums noder?

Liene Kinča: Tas man noder. Tā iešana ar kājām arī ir liels rūdījums.

Kā tagad ir ar fiziskām kustībām, rūdījumu, izturību, kas jums, kā redzams, ir vajadzīga? 

Liene Kinča: Man jau liekas, ka dziedāt Vāgneru ir viena liela fitnesa epopeja. Bet man patīk ļoti staigāt. Es esmu par staigāšanu. Man nepatīk ne svaru celšanas, ne izsvīšana kaut kur sporta zālē. Vasarā man patīk darbs dārzā. Tā tiešām, ieskaitot visus lauku darbus, skaldīt malku un tā tālāk. Visu protu, izņemot tamborēt un adīt. Tas nav mans. Absolūti nē.

Raidījumā skan:

  1. Bjorka – "I’ts Oh So Quiet"
  2. Rihards Vāgners, opera “Tristāns un Izolde” Liebestod (izp. Nina Stemme)
  3. Rihards Vāgners, opera “Dievu mijkrēslis” Fināls (diriģē Georgs Solti)
  4. Raimonds Pauls/Aspazija – "Aicinājums" (dzied Elīna Garanča)