Augsts jūtīgums, precīza partnerība, atbildības sajūta par kopējo rezultātu, meklētājas gars un, protams, talants un skatuves harizma ir īpašības, kas raksturo Maijas Doveikas aktierspēli ne tikai uz Nacionālā teātra skatuves.

Pēc rakstnieces Noras Ikstenas grāmatas ar tādu pašu nosaukumu veidotā filma "Mātes piens" trīs nedēļu laikā kopš izrādīšanas kinoteātros ir kļuvusi par šī gada skatītāko filmu. Tajā aplūkoti arī šodien īpaši aktuāli jautājumi, atspoguļojot skatītāju šī brīža sabiedrības piedzīvoto, kas ietekmējušas vairākas paaudzes.

"Tas mātes piens, ko mēs atstāsim saviem bērniem un mazbērniem, būs jau daudz veselīgāks, nesaindēts. Tad nebūs jābaidās par to, ko mēs dodam savam bērnam," pārliecināta ir aktrise.

Aktrise Maija Doveika nāk no ārstu ģimenes, "augusi" poliklīnikā, cik man zināms, un tagad nospēlējāt ārsti, kad jums bija sajūtas vispirms par šo piedāvājumu, un tagad, kad ir varbūt tā pēcgarša.

Maija Doveika: Ir brīži, kad liekas, ka tā nav realitāte, kas notiek, ka tas ir kaut kāds sapnis, somnibuls, kaut kas no tavām fantāzijām. Un ir jautājums, vai tu būsi tāds muļķītis un naivulītis, un uzķersies, ka tev stāsta tādas pasaciņas, vai tu skaidri apzināsies, ka tā nav realitāte. Tāda bija mana sajūta, kad man zvanīja režisore Ināra Kolmane. Tas notika, ka tiešām ne vairāk kā divas nedēļas pēc tam, kad es biju izlasījusi grāmatu. 

(..) Un man ir pilnīgi svaiga sajūta, svaigs tas notikums, svaiga pieredze, kam kam Nora Ikstena mani tikko izveda cauri. Protams, paralēli tur skrūvējās tādas manas dzīves ainas par bērnību, kaut kādas bildes un sajūtas, tās šķīstošās kafijas smarža un tas strēķītis ar tām zobārstu, māsiņu maiņas kurpītēm un tās linoleja grīdas, un tie trakie zobārstniecības krēsli ar tiem striķīšiem, kur griezās tāds striķītis ar mezgliņu galā un ar šausmīgu skaņu. Visi tie mutes atvēršanai paredzētie tie saucamie taurenīši, kas bija tādi, ja vienkārši bērns netaisa muti vaļā, tad viņu faktiski atlauž. Paralēli viss kopā un tad zvanīja Ināra, un man tiešām bija brīdis, kad bija pagrūti noticēt. Tad es sāku jautāt sev, vai es pareizi saprotu, par kuru lomu ir runa, jo neba jau nu galvenā. Man likās, ka kaut ko nesaprotu, līdz brīdim, kad man viss piešķīlās un sapratu, ka ļoti gribētos nenopūdelēt šo iespēju. Tiešām labi izdarīt šādu darbiņu.

Vai ģimenes pieredze radīja arī interesi par medicīnu?

Maija Doveika: Tā bija intriga. Tā bija tāda pozitīva intriga. Medicīna.

Ja mans ceļš netiktu visnotaļ interesantā veidā pāris reizes šķērsots tā, ka es novēršu uzmanību no savu it kā uzstādītā mērķa, ļoti iespējams, es mēģinātu startēt medicīnā. Tā man bija tāda vilkme.

Es to apbrīnoju, apbrīnoju līdz šai dienai, man tas liekas interesanti, man arī literatūra par tādām tēmām, kas nav vienkārši ar žurnālu informācija, bet tāda padziļināta par cilvēka ķermeņa dažādām norisēm un to, cik gudri un smalki ir iekārtots cilvēks, tas ir saglabājies.