Savā mājas lapā Marija Ābeltiņa raksta: „Nereti mentālās veselības uzlabojumus mēs atliekam līdz Jaunajam gadam, dzimšanas dienai, rītdienai. Bet dzīve notiek šeit un tagad, un nereti paciešanās noved līdz nopietniem mentālās veselības traucējumiem. Ja mēs jūtamies emocionāli slikti, mums nav jāciešas, mēs drīkstam meklēt palīdzību!”

Psiholoģija ir tā zinātne, kurā ir ciešā sazobē gan ar neirozinātni, gan ar medicīnas atklājumiem, gan ar sociālantropoloģiskām idejām, un, attīstoties tehnoloģijām, tagad daudzas lietas ir iespējams izpētīt un saprast. Marijas dzīvē piepildījušies trīs lielie sapņi uzreiz – aizstāvēta doktora disertācija, iznākusi grāmata „Profesionālā izdegšana” un pasaulē nācis dēls Jānis Ernests.

"Pēc manas sajūtas, jo es esmu diezgan sen sākusi strādāt šajā jomā, man ir sajūta, ka jā, cilvēki vairāk vēršas [pēc palīdzības] un mazāk kautrējas. Un es ļoti ceru, ka mazāk arī aizlaiž tās situācijas līdz ļoti smagam, hroniskam stāvoklim," atzīst Marija Ābeltiņa.

"Man šķiet, ka mūsdienās vairs tāds vārds psihologs neizraisa tādu smīnu un tādu - eh, kas tas tāds - psiho, tu esi psiho? Atceros, kad es sāku studēt psiholoģiju, man bija kādi draugi, kas iestājās Juridiskajā fakultātē vai vēl kaut kur, un tad viņi tā smīkņājot teica: Re, kur mums psiho nāk! He, he he! Tagad, ja tā skatās, cilvēki, ja tu pasaki - psihologs, nav tā, ka viņi hihina, man liekas, ka lielākā daļa pat saprot un reaģē uz to ļoti adekvāti."

Cilvēki bieži saka: es eju terapijā un "psiho" nelieto.

Marija Ābeltiņa: Jā, tā varētu būt, jo pirmkārt, tas ir īsāk, un, otrkārt, es domāju, arī varbūt tā ir tāda stigma par to "psiho", mēs uzreiz iedomājamies to veco filmu, laikam Hičkoka bija. Kaut kādā ziņā mēs esam izveidojuši jau tādu stereotipu par šo vārdu, bet tā kopumā es jūtu, ka cilvēki ir vairāk izpratuši, kas tas tāds ir, ko ar to var darīt un kā sev var palīdzēt caur šādām sarunām.

Vai kopumā problēmas, ar ko cilvēki vēršas, nāk pie jums pēc palīdzības, ir tās pašas vai tomēr mainās laika gaitā?

Marija Ābeltiņa: Viņas kaut kā nāk tādiem viļņiem. Piemēram, gadās, ka man varbūt ir vienu brīdi... Ir tā saucama veģetatīvā distonija, pie mums viņu sauc par veģitatīvo distoniju, citur pasaulē savādāk, piemēram, par panikas traucējumiem. Ir brīdis, kad nāk cilvēki ar šādiem jautājumiem. Tad ir bijis brīdis, kad visu laiku nāk cilvēki ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Tad ir izdegšana bijusi. Tas ir kaut kā, man liekas, pat brīžiem neprognozējami, kā tas būs. Bet, protams,

ir mūžsenie jautājumi, kas ir vienmēr, tās ir attiecības. Un tas īsti nemainās. Arī jautājumi par savu identitāti, vai par to, ka kaut kas man vajadzīgs kā cilvēkam šajā dzīves posmā, vai es gribu tik daudz strādāt, vai es gribu veidot attiecības, vai es gribu pārtraukt attiecības. Tādi jautājumi, kas man liekas, ir ārpus laika, vienkārši mums, cilvēkiem, ir svarīgi vienmēr.

Jautājumi, kas sākušies ar Covid pandēmiju, tad karš Ukrainā un tagad arī Izraēlā. Vai cilvēkus arī tas uztrauc.

Marija Ābeltiņa: Īpaši, kad karš bija tikko sācies, tas ļoti uztrauca. Man zvanīja dažādas organizācijas un prasīja, lai es novadu seminārus, lai nomierinu darbiniekus. Es pati diezgan daudz viņus vadīju un atzīšos, arī man tas palīdzēja, jo pati pildītu tos elpošanas un citus nomierinošos vingrinājumus. Un pati arī nomierinājos pie reizes. 

Tagad tas ir mazāk. Bet cilvēki, kas ir saskārušies tuvāk ar karu vai pandēmijas laikā varbūt zaudējuši tuviniekus, vai kaut kādi citi zaudējumi, tas, protams, arī bija ienācis ikdienā. Bet, tā kā es daudzus gadus esmu strādājusi krīžu un konsultāciju centrā "Skalbes", protams, ka tur šīs dažādās krīzes, arī traumatisko situāciju pieredze ir bijusi vienmēr, tikai varbūt mainās tie avoti, no kurienes tā traumatizācija ir saņemta. Ja agrāk karš bija kaut kāds retums priekš mums, neviens īsti par to nerunāja, tad tagad ir vairāki cilvēki, kas tam ir pietuvojušies, saskārušies tuvāk.