Foto: Tomass Beķeris/ Latvijas Radio

00:00

• 00:00 / 54:37

Mārtiņš Eihe: Manā dzīvē nav tabu tēmās, ja tas neskar cilvēkus, kas nevar sevi aizstāvēt

54:37

Man noteikti nepatīk uztvert darbu kā darbu. Tā saka cilvēks, kurš bijis aktieris un režisors daudzos Latvijas teātros. Viņš arī šī vakara Monopola viesis – latviešu režisors un Latvijas leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe.

"Es visu laiku uzsveru, ka, piemēram, uz Leļļu teātri es eju uz darbu. Es to esmu vairākkārt teicis, man vienmēr liekas ļoti dīvaini, kad cilvēki saka - mūsu teātris ir kā ģimene. Ģimene ir ģimene, pirmkārt, un, otrkārt, lielākoties katrā ģimenē ir kāds mīlulis, katrā ģimenē ir kāds terorizētājs, un vēl kaut kas. Man liekas, ka darbā tas galīgi nav vajadzīgs. Darbā mēs nākam izdarīt lietas, kuras mums patīk darīt," savas sajūtas par teātri un darbu paskaidro Mārtiņš Eihe.

Mārtiņš Eihe: Sanāca baigi forši, tanī brīdī, kad mēs mācījāmies, es teiktu, ka "Homo novus" bija pašā savā pilnbriedā. Un mēs tur piedalījāmies gan kā brīvprātīgie, gan vēlāk jau kā jaunie mākslinieki. Viņš mums iedeva, vismaz daļai no mums, pilnīgi citu skatu tam, kas ir teātris. Mēs braucām arī uz Maskavu pāris reizes, mēs bijām uz Vāciju studiju laikā aizbraukuši apskatīties, vai skatīties, kas ir teātris tur un citur.

Tas iedeva to sajūtu, ka teātris var būt ļoti dažāds. Un, izejot no tā, man nekad nav bijušas bailes runāt par kaut kādām tēmām, kas citiem liekas, ka tas ir kaut kas tāds. Manā dzīvē nav tabu, tēmas ir, tās neaizskar cilvēkus, kas nevar sevi aizstāvēt.

"Homo novus" sajūta ir tā sajūta, kāpēc tu kļuvi par režisoru un vispār teātri iemīlēji?

Mārtiņš Eihe: Nē. Līdz ar Kultūras koledžā biju bijusi teātrī četras reizes. Kultūras koledžā es iestājos ne pēc vidusskolas, es jau biju kaut kādu laiku dauzījies apkārt un Kultūras koledža tanī brīdī, kā man paskaidroja mans draugs Ģirts Koknēvičs, tur ņem visus džekus. Tur patiešām tā arī bija, es dzejoli eksāmenā skaitīju to, ko skaitu no piecu gadu vecumā Ziemassvētkos pie eglītes, dziesmai zināja pirmās divas rindiņas, un tad, kad bija jāizsit ritms, es nesapratu, ko viņi no manis grib. Bet paldies Edītei Neimanei tomēr paņēma, un tad pakāpeniski.

(..)

Bija kaut kāds brīdis pēc koledžas, ka es vēl paralēli biju "Skatuvē" pie Annas Eižvertiņas, darījām visu, sākot no skaņošanas, gaismošanas, būvēšanas un arī, ja vajadzēja, spēlēšanas.  (..) "Skatuve" man iedeva šo pilnīgi neatsveramu pieredzi no par to, kā teātris funkcionē, kas katram cilvēkam ir jāizdara, lai teātris varētu funkcionēt.

Mums vienmēr gribas kādu izvirzīt, kurš ir svarīgāks teātris. Skaidrs, ka aktieris ir viena lieta, ko mēs noliekam malā, bez tā teātris vispār nevar eksistēt. Un tad ir nākošais, kurš tad ir nākošais svarīgākais cilvēks teātrī. Nav tāda. Teātris ir tāds ļoti simbiotisks pasākums, kurā katram cilvēkam ir nozīme un katra cilvēka darbs ir nozīmīgs. 

Mārtiņš Eihe, lai arī īsu brīdi bijis aktieris Liepājas teātrī, īsti nekad nav gribējis būt aktieris.

Mārtiņš Eihe: Viņi negribēja ņemt mani uzreiz kā režisoru, viņa mani paņēma kā aktieri, es nospēlēju pusotrā izrādē, vienā man bija zirgi jādod, otrā kaut kas mazliet vairāk jāpadara.

Pēc pirmajām izrādēm jau visi saprata, ka labāk ir, lai es taisu izrādes, nekā spēlēju pie citiem režisoriem. Es spēlēju tikai pie viena režisora - Mārtiņa Eihes, tā es visiem saku.

Kad taisa kaut kādus dokumentālos projektus, kur nav jātēlo kaut kas, tu res esmu gatavs piedalīties. Bet vienlaicīgi arī tas, ja man būtu katru vakaru, kas ir labam aktierim, jāspēlē izrādes, es domāju, ka es to nevarētu. Ja mums vēl režisoriem ir kaut kāda personīgā dzīve, tad labam aktierim no rīta ir mēģinājums, vakarā ir izrāde, pa vidu viņš skrien vēl vai nu kaut kur nofilmēties, vai kaut ko ierunāt kādā multenē. Viņš strādā sestdienās, svētdienās. Viņam vienīgā brīvdiena ir pirmdiena.

Mārtiņš absolvējis Latvijas Kultūras skolu, aktiermeistarības studiju teātrī „Skatuve”, kā arī Kultūras akadēmijas režijas nodaļu.

Savu darbu teātra pasaulē sācis Liepājas teātrī kā aktieris, vēlāk turpat darbojies arī kā režisors un režisora darbu turpinājis vairākos Latvijas teātros. Karjeras laikā bijis arī Rēzeknes teātra "Joriks" mākslinieciskais vadītājs, kādu laiku arī vadījis kultūras centru "Devons" un bijis radošās apvienības "Nomadi" valdes loceklis.

Šobrīd ārpus darba Leļļu teātrī Mārtiņš kā režisors darbojas arī Dailes teātrī un Valmieras drāmas teātrī.

Projekti, kuros Mārtiņš darbojies, vairākkārt tikuši nominēti un arī ieguvuši Latvijas Teātru gada balvas, piemēram, kategorijās “Gada izrāde bērniem vai jauniešiem” un “Spilgtākā debija”. Mārtiņa režisētā izrāde “Mans kaimiņš ebrejs” saņēmusi arī Spēlmaņu nakts balvu “Skatuves nagla”.

Ārpus teātra Mārtiņu aizrauj basketbols, motosports un bokss.