Mārtiņš Kaprāns ir komunikācijas zinātnes doktors. Viņš ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks un Eiropas Politikas analīzes centra eksperts, kā arī daudzu starptautisku zinātnisku publikāciju autors. Mārtiņš latviešu kopienu Apvienotajā Karalistē pēta jau kopš 2014.gada. Šajā laikā viņš veicis plašas aptaujas, padziļinātas intervijas, braucot pie cilvēkiem uz Lielbritāniju, un piedalījies kopienu pasākumos. Lielbritānijā dzīvojošo Latvijas migrantu kopumu viņš sauc par „Latvijas sabiedrības mikromodeli”.

Viņa šobrīd aktuālie zinātniskās darbības virzieni ir Baltijas rusofonās kopienas, Latvijā dzīvojošo Ukrainas bēgļu sociālās iekļaušanās stratēģijas un politiskās attieksmes, latviešu inteliģences opozicionārās prakses vēlīnajā padomju laikā, latviešu inteliģences transformācija 90.gados, Latvijas sociālā atmiņa un transnacionālā atmiņa.

Runājot par sabiedrības pētījumiem un krievvalodīgo attieksmi Latvijā pret Krievijas - Ukrainas karu, Mārtiņš Kaprāns norāda, ka pieaug to skaits, kas atbild, ka nav nevienā pusē. Un šādas atbildes sniedz cilvēki gan Latvijā, gan Igaunijā.

Mārtiņš Kaprāns: Sarīgi uzsvērt, kā saprotam šo pa vidu esošo krievvalodīgo, tā grūti interpretējama grupa. Vienkāršais secinājums būtu - tur visi ir tie, kas slēpj savus prokremliskos uzskatus. Bet, ja patestējam ar kontroljautājumiem, labi redzam, ka tur bieži vien ir pret Krieviju ļoti kritiski noskaņoti cilvēki. Bet krievvalodīgie, kas dzīvo savā kopienā, es domāju, viņi ir pamatā arī rusofoni lielā mērā, viņi jau nevar atklāti arī nākt un paust savu atbalstu Ukrainai, jo tas ir spiediens ne tikai no latviešiem, bet arī no tās puses. Tas ir dubults spiediens, un tad tādā vidē dzīvot... 

Kā jūs sajūtat, kā šie cilvēki jūtas Latvijā?

Mārtiņš Kaprāns: Tas droši vien atkarīgs, kur to vaicājam un kurai vecuma grupai to vaicājam. Bet tas, ka

ir ļoti būtiski pieaugusi sajūta, ka mēs nevaram runāt brīvi, mēs nevaram izteikties, nevaram varbūt pat domāt brīvi, ir nostiprinājusies. Un tas, protams, nenozīmē, ka būtu labi, ja katrs nāktu un attaisnotu karu. Bet es vienkārši raksturoju šo noskaņojumu. Jā, šīs izjūtas ir pieaugušas, ka es nevaru justies brīvi, un kaut kādā ziņā tā nedrošības sajūta viņos, ka mani var kaut kādā veidā sodīt vai pakļaut sankcijām, tā ir nostiprinājusies.

To var redzēt ļoti uzskatāmi. Un tam ir arī kaut kāds pamats. Mēs redzam, ka katru gadu, un cepuri nost Valsts drošības dienesta priekšā, kurš veic savu darbu, izķerot un uzaicinot uz pārrunām cilvēkus, kas nodarbojas ar atklātu sabiedrības tracināšanu. Mums jau fokusgrupās arī daļa krievvalodīgo saka: man tur kāds draugs ir uzaicināts pēc kāda ieraksta uz pārrunām, ir arī kaut kāds objektīvs pamats, kāpēc viņi jūtās [nedroši], bet protams, arī ir tas, kāds ir kopējais publiskajā telpā dominējošais noskaņojums, ka tev ir jābūt vienmēr skaidram viedoklim par to, kas notiek šajā karā.

Es esmu piedzīvojusi, ka, es teikšu, inteliģenti cilvēki, krieviski runājošie, un mēs, latviski runājošie, tomēr lielā mērā dzīvojam divās pasaulēs. Kad tu ar viņiem parunā, viņi klausās citu mūziku, no Latvijas viņi zina Paulu un Vaikuli, pārējais viss ir kaut kas tāds... Jā, varbūt to, ka bija Dziesmusvētki, pamanīja, bet kaut kādus citus notikumus un aktualitātes.

Mārtiņš Kaprāns: Tas jau nav nekas pārsteidzošs, jo krievvalodīgie dzīvo vienlaikus ar kaut kadu intensitāti latviskajā kultūrtelpā, nav tā, ka būtu pilnīgi izolējušies. Tāpēc es esmu ļoti kategoriski pret šiem divkopienu sabiedrības jēdzieniem. Tam nav objektīva pamata. 

(..) Man sajūta par divkopienu sabiedrību, piemēram, radās tā sauktajā pandēmijas laikā, jo man visi, kas bija pret vakcināciju, arī pēkšņi lika uzdot jautājumu, vai mēs esam vienota sabiedrība? Un tas vairs nebija tikai stāsts par krievvalodīgajiem. Tas, ka atšķirīgās telpas un atšķirīgas attieksmes pastāv, vēl neliecina par to, ka mēs esam kaut kādā veidā paralēlās pasaulēs dzīvojoši. 

(..) Par ko ir vērts satraukties?

Mārtiņš Kaprāns: Es teiktu, ka par zemdedzi, kas ir no tiem datiem, kas mums pašlaik ir iegūti, ko mēs nevaram pamanīt tādā tuvinājumā. Bet mēs redzam kaut kādus netiešus pierādījumus tam, ka tā nedrošības sajūta var kaut kādā brīdī transformēties vēlmē aizsargāt sevi. Un aizsargāt nevis tikai vārdos, bet arī, ka tas var būt arī kaut kas... 

Jūs domājat par etnisku konfliktu, ka tāds ir iespējams?

Mārtiņš Kaprāns: Es nesaku, ka tas ir iespējams. Ir vērts satraukties par to, ka šī noturīgā nedrošības sajūta, kas tiek krievvalodīgos uzturēta, tai skaitā, ka tev jābūt visu laiku ļoti uzmanīgam, ko tu runā, ka tur veidojas potenciāls arī citām lietām.

Vai jums neliekas, ka arī latviešos ir ļoti liela nedrošības sajūta?

Mārtiņš Kaprāns: Protams, pat lielāka. Es atceros vienas aptaujas datus, kur bija vaicāts: vai jūs jūtat, ka jūsu valoda ir apdraudēta? Tad Latvijā latviešiem pat ir nedaudz izteiktā sajuta, ka viņu valoda ir apdraudēta, nekā krievvalodīgiem, kuriem pēdējā laikā gan kolu reformas, gan citu rezultātā būtu it kā pamats domāt, ka viņiem ir apdraudētāka. 

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur ir viena vai divas lielas grupas, kur viena un otra jūtas, ka viņi ir ļoti apdraudēti. Apdraudētības un draudu, baiļu sabiedrība.

Un ko ar to darīt?

Mārtiņš Kaprāns: Vai tas ir labākais veids ilgtermiņā, kā sabiedrībai funkcionēt? Tāpēc mēs varam atgriezties pie saliedētības politikas, ka ir kaut kādas stratēģijas, ar kurām varam mēģināt šo spriedzi mazināt. 

Kaut vai fakts, ka esam konstatējuši pirmo reizi Latvijas sociālās atmiņas mērījumu vēsturē, ka lielākā sabiedrības daļa atzīst padomju okupāciju. Tas nenotiek pats no sevis, tas notiek caur izglītības sistēmu lielā mērā. Tas notiek caur sabiedrības transformāciju un to, kādā veidā, īpaši, ka karš notiek tepat netālu, kā tas ietekmē to, kā cilvēki sāk pārdomāt savu attieksmi pret vēsturi.

Lielā mērā arī krievvalodīgo grupā mēs redzam, ka jaunākajā krievvalodīgo daļā ir pilnīgi citādāki noskaņojumi un motīvi attieksmē pret karu, pret Krievijas iebrukumu. Tur daudz vairāk mēs ieraudzīsim to līdzību tam, kā latviešu vidū dominē. 

Tas, kas man vienmēr ir traucējis šajā diskusijā par krievvalodīgiem, katram ir viedoklis, katram ir pārliecība. Bet ļoti reti tiek izmantoti dati.

LR4 aizvēršana - tā ir jutīga tēma. Tur ir ļoti maz satura pētījumu bijis apakšā. Tiek izvirzīti argumenti, ka ir problēmas, ka ir toksisks saturs, bet lielākais, ko parasti min, ir trīs izrautus gadījumus, kas it kā ilustrē visu šo profesionālas žurnālistikas ceļā radītu saturu. Tā kā šī nevēlēšanās balstīties datos un cieša turēšanās pie savām pārliecībām ir politiķu maize. Tas definē politiķus, viņiem ir jābūt pārliecinātiem. Tāpat kā labam advokātam ir jābūt pārliecinātam par savu to taisnību, kad viņš aizstāv savu klientu.

Varbūt, ka mēs varam vainot to, ka 30 gadus nekas netika darīts?

Mārtiņš Kaprāns: Absolūti nepiekrītu. Tas ir kārtējais lozungs, ko skandina tā politiķu daļa vai tā ir tā sabiedrības daļa, kura neiedziļinās procesos, kādi bija 90. gados, kad varbūt kādi 25% krievvalodīgo spēja runāt latviešu valodā. Tagad, kad mēs runājam par trīs ceturtdaļām vai pat vairāk, kuri ir spējīgi runāt vairāk vai mazāk latviešu valodā. Neredzēt šo progresu un teikt, ka nekas nav noticis un ka tas ir pats no sevis noticis bez jebkādām likumu iniciatīvām, kas to ir mainījušas, kas ir uzspiedušas publiskajai telpai latviešu valodu vairāk lietot, kas ir izglītības sistēmā latviešu nostiprinājušas. Neredzēt to, manuprāt, vienkārši ir ignorēt faktus.

Raidījumā skan:

  1. Skolēnu Dziesmu svētku kopkoris, 2025 gads – "Pasaule plašā" (mūz. R.Ūdris)
  2. Dillard & Clark – "Don’t let me down"
  3. Alejas – "Austrālija"
  4. Valts Pūce – "Svētpavasaris" (izpilda Latvijas Radio koris)