Laiki mainās, bet kas palicis nemainīgs? Cilvēki tāpat veido ģimenes, ceļ mājas un meklē laimi tuvumā un tālumā. Šovakar Monopolā par to, kas bijis un iespējams, arī būs, saruna ar vēsturnieku, etnogrāfu, daudzu popularzinatnisko rakstu autoru, Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieku un galveno krājuma glabātāju Mārtiņu Kuplo.

Runājot par Brīvdabas muzeju nākotnē, Mārtiņš Kuplais atzīst, ka cilvēkam strādājot jārodas pārliecībai, ka viņš te ir nepieciešams, ka tā ir viņa īstā vieta.

"Kā savā laikā teica profesors Strods, un es par to pie sevis smējos, viņš teica: "Ja cilvēks ir desmit gadu nostrādājis muzejā, ir skaidrs, ka viņš ir muzejnieks." Tas vienkārši padara par profesionāli. To nevar apgūt nekādos kursos, to nevar ātri sasteigt. Nevienā muzeja jomā es nezinu nevienu precedentu, kas būtu parādījies kā spoža zvaigzne. Tikai ar laiku. Es runāju par pētniecību, es runāju par materiālu vākšanu, nerunāju par administrēšanu. Muzeju darbs, uz kā visa lieta balstās, tas prasa izpratni un pieņemšanu, ka tas ir mans, mans darbs, kas ir nepieciešams man un sabiedrībai. Tikai tad būs rezultāti," vērtē Mārtiņš Kuplais.

Runājot par tautasdziesmām, Mārtiņš Kuplais atzīst, ka tās ir ļoti precīzs, bet poētisks realitātes atspoguļojums.

"Kaut vai - pa vieniem vārtiem saule lēca, pa otriem - norietēja, pa trešiem aizveda tautiņās. Ak, cik skaisti! Bet tā ir normāla lieta, lai lauciņi būtu pēc iespējas tuvāk sētai. Katrs lauciņš, kas bija uzarts ar spīļarklu, kur dienā varēja uzart puspūrvietu, pūrvietu, tas ir ārkārtīgi darbietilpīgs process. Tā raža tika rūpīgi sargāta, tāpēc katrs lauciņš bija rūpīgi iežogots, tātad uz lauka pusi bija vārti, lai, dievs, pasarg', lopi tur neiekļūtu iekšā, skaidro Mārtiņš Kuplais. "Tālāk - katrai sētais bija tā sauktais baznīcas ceļš, pa kuru cilvēks varēja oficiāli izbraukt, vai pie viņa varēja atbraukt, pa kuru varēja nokļūt baznīcā. Kūts bija novietota tālāk no mājas un parasti liellopus dzina ārā pa citu ceļu. Vismaz katrā sētā trīs vārti. Ļoti bieži, ja rija bija drusku attālāk no sētas, tad arī uz riju bija vārtiņi. Respektīvi, tas ļoti precīzi attēlo sētas ģeogrāfiju.

Vai arī - "Bij' man vienas rozes dēļ tādu augstu sētu lēkt". Protams, mūsdienās, kad skatos uz puķu dobēm, es priecājos par tām puķēm, bet tajos laikos, ja kādai meitai bija puķu dārziņš, viņš noteikti no vienas vai vairākām, ja bija cieši pie mājas klāt, bija no trīs pusēm iežogots, ja bija drusku tālāk - no visām četrām pusēm ar pietiekoši augstu žogu, lai neviens lops nevarētu pārliekties pāri un to puķi apēst."

 

Mārtiņš Kuplais ir beidzis Latvijas Valsts universitātes, tagadējās Latvijas Universitātes, Vēstures un filozofijas fakultāti. 

Jau teju pusgadsimtu Mārtiņš ir saistīts ar Etnogrāfisko brīvdabas muzeju - ir sastādījis apjomīgo muzeja fondu katalogu, ir senās tautas būvniecības eksperts un daudzu gadu gaitā uzkrājis pieredzi par muzeja ēku un sadzīves priekšmetu, darbarīku, tekstiliju, rokdarbu, mēbeļu un citu eksponātu saglabāšanu, uzturēšanu un restaurāciju.

Sava darba mūža laikā bijis docētājs arī vairākās Latvijas augstskolās. Mārtiņš ir arī daudzu populārzinātnisko rakstu autors, tostarp tādu grāmatu kā “Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs”, “Linu apstrādes darbarīki” un “Latvieša sēta”.

Par nopelniem muzeju nozares darbā Mārtiņš savulaik saņēmis arī Triju Zvaigžņu ordeni.