Mārtiņš Mintaurs ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu nodaļas docents. Viņš ir grāmatu „Arhitektūras mantojuma aizsardzība Latvijā” un „Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” autors, vairāk nekā 40 akadēmisko publikāciju autors, žurnāla „Domuzīme” Vēstures nodaļas redaktors un arī Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks. Viņa zinātniskās intereses saistītas ar kultūras mantojuma teoriju, arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsturi Eiropā un Latvijā, kā arī vēstures filozofiju, Latvijas kultūras un sociālās vēstures jautājumiem 19. un 20. gadsimtā.

Viena no viņa atziņām ir: „Manipulēt var tikai ar to informāciju, kuru slēpj vai neatklāj līdz galam, tāpēc ir „jāceļ gaismā” arī vēsturiskās pretrunas un traģēdijas. Īlenu maisā nenoslēpsi tik un tā.”

"Centieni vienmēr būs, un tos mēģinās attīstīt gan skolotāji, gan politiķi, gan arī droši vien ikviens cilvēks, kuram ir grūti dzīvot apstākļos, kad ir sastopamas tik pretrunīgas vēstures izpratnes un dažādi viedokļi," atzīst Mārtiņš Mintaurs, vērtējot, cik perspektīvi ir centieni Latvijas sabiedrībā izveidot vienotu vēstures izpratni. "No vienas puses, tas ir līdzīgi kā fizikā, kad sakrājas kaut kāda kritiskā masa, tad notiek pārmaiņas. Un tāpēc tās pretrunīgās un atšķirīgās, un arī pretējās, ne tikai pretrunīgās, bet arī pretējas vēstures izpratnes vai interpretācijas ir tās, kas pamatoti tiek uzskatītas par bīstamām. Tā ir no vienas puses."

"Bet no otras puses - vēsture nav matemātika, un mēs diez vai nonāksim tādā situācijā, kad mēs varēsim salikt kopā pie viena galda divu pretēju uzskatu pārstāvjus un tad dot iespēju vai ļaut viņiem runāt, un tad, saliekot kopā viņu uzskatus, atrast to patiesību, kas ir teorētiski kaut kur pa vidu. Tik vienkārši tas arī nenotiek, tāpēc ka vēsture nav matemātika, un mēs nevaram vienkārši no saskaitāmo summas izvilkt pēc tam aritmētisko vidējo lielumu un pateikt, ka tā ir tā patiesība par pagātni.

Tāpēc ka cilvēkiem katram ir sava pieredze, un to mēs zinām arī paši droši vien no savas vēstures, no savas savas pagātnes, ka tie priekšstati par pagātni, kas mums ir no savas pieredzes, tie droši vien ir visspēcīgākie. (..) Neviena skola, ne augstskola, ne grāmata neizmainīs to cilvēka uztveri, kas ir nākusi viņam kā tieša pieredze no pagātnes."