Mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris: Kara pieredze izmainījusi manu ārsta skatījumu uz lietām

Cilvēks, kurš dara labu lietu… Tieši tā var rakstīt virsrakstu par mūsu šī vakara viesi Monopolā. Ārsts, kurš iemācījies sarežģītas lietas, lai citiem vienkārši spētu palīdzēt. Traumatologs, ortopēds un mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris.

Kara sākumā Mārtiņš Malzubris kopā ar ārstu Olafu Libermani devās uz Ukrainu. Tagad viņš atgriezies Latvijā, bet kolēģis turpina darbu Ukrainā.

"Kara pieredze pat izmainījusi manu tādu ārstu skatījumu uz dažām lietām. Es domāju, pozitīvā nozīmē. Labāk iemācīties kaut ko sarežģītāku un tad darīt vienkāršākas lietas, bet ar lielāku pieredzi, nekā otrādi. Protams, mēs cenšamies maksimālo šo informāciju, ko mēs tur ieguvām, nodot arī tālāk," atzīst Mārtiņš Malzubris

Vaicāts, kā pieņēma lēmumu doties uz Kijivu, ārsts atzīst, ka viņus savā ziņā vadījis arī piedzīvojumu meklētāju gars.

"Es domāju, ka mēs ar dakteri Libermani abi esam pēc dabas drusku avantūristi. Drusku piedzīvojumu meklētāji. Sanācis tā, ka mēs esam arī ārsti. Līdz ar to mēs neceļojam, nekāpjam kalnos, nerakstām grāmatas, nedarām tādas lietas. Bet tāpat mēs esam tie, kas meklējam, mēs esam tie, kuriem patīk drusku tas izaicinājums. Savā ziņā tas ir arī medicīnā. Tā mūsu joma - ķirurģija - katrs gadījums ir sava veida izaicinājums. Tāpēc arī mēs redzam izaicinājumu arī kaut kur citur," atklāj Mārtiņš Malzubris.

"Šeit sakrita gan izaicinājuma lieta, gan tas, ka mums tiešām bija draugi, joprojām ir draugi daudz Ukrainā, un mēs viņiem savā veidā bijām apsolījuši.

Tas jau bija sen, sen. Jau 2015. gads, kad mēs pirmoreiz bijām, kad viņiem konflikts jau bija kādu pusotru gadu kā sācies. Viņi pat prasīja, ko jūs darīsiet, ja būs pilna mēroga karš? Mēs teicām, protams, ka mēs brauksim palīgā. Nu, šis solījums, lai gan sens un tāds, bet viņš bija. Es domāju arī, ja, piemēram, nedod Dievs, Latvijā būtu tāda situācija un Ukraina būtu brīva, viņi arī brauktu mums palīgā, līdz ar to šī ir tāda ārstu noruna, tāda ārstu draudzība, dziļa un patiesa. Mēs arī viņu pildām," turpina Mārtiņš Malzubris.

Viņš atzīst, ka daudz nezinām un uzzināsim tikai pēc gadiem, bet Ukrainā gatavojušies šāda kara iespējamībai.

Protams, kolēģi un ģimene Latvijā ārkārtīgi uztraucās. 

"Kas ir saprotami, jo, kā es parasti saku, vieglāk ir šoferim, nevis blakus braucējam. Ja ātri brauc, līdzbraucējs ātrāk sirms paliek. Protams. Līdz ar to tie, kuri nevar ietekmēt šo procesu, viņi vairāk uztraucas. Mēs tagad esam iestrādājušies, Olafs šobrīd ir uz vietas Ukrainā un dara tur lietas, un es šeit ārstēju Ukrainas karā ievainotos. Mēs apvienojam to, cik ir lielas mūsu iespējas palīdzēt, ar to, ko vajadzētu viņiem sniegt," stāsta Mārtiņš Malzubris.

Runājot par traumām - katrs gadījums bijis pārsteigums. Kāda operācija ilgusi 11 stundas. 

"Tas bija periods, kad vēl Kijiva bija aplenkta, bija informācija, ka ies vēl uz pēdējo mēģinājumu pilnībā aplenkt. Respektīvi, tur bija neliela daļa neaplenkta no Kijivas, kur notika transports, evakuācijas. Bija informācija, ka ies uz pilnu aplenkumu, līdz ar to  draudi bija augsti. Mēs sapratām, ka tam pacientam ir divi varianti: teorētiski viņa veselības stāvoklis atļauj viņu evakuēt tālāk uz rietumiem, bet tur īsti viņa specifiskajā gadījumā diez vai sniegtu palīdzību, tādu, lai viņam būtu funkcionāla tā roka. Tāpēc

mēs izšķīrāmies par tādu lielu operāciju tieši epicentra vidū, kas, varbūt nav medicīniski pilnīgi pareizi, jo vajadzētu it kā pacientus mūsu slimnīcā tikai stabilizēt un tad vest tālāk, kur viņiem sniedz nākamo palīdzību. Mēs sapratām, ka vai nu tagad, vai nu būs par vēlu tam pacientam. Mēs sākām strādāt no rīta un sapratām, ka strādāsim, kamēr beigsim. Sanāca 11 stundas," par pieredzēto stāsta Mārtiņš Malzubris.

Raksturojot apstākļus Kijivā, Mārtiņš Malzubris atzīst, ka tie bijuši kā kopmītnēs

"Es viņus esmu raksturojis jau iepriekš, kā tādas labas kopmītnes. Labi kopmītņu apstākļi - siltais ūdens ir, ēdiens ir. Ēdiena, bija daudz, katrā nodaļā ir sava virtuvīte, un, ja tu aizej uz vienu nodaļu kaut ko konsultēt, padarīt, uzreiz tevi aicina pie galda. Par ēšanu vispār varēja neuztraukties. Interneta savienojums bija, līdz ar to varēja strādāt, sazināties. Mums bija divatā viena atsevišķa palāta piešķirta. Tur visi ārsti, visi, teiksim, aizstāvji, slimnīcas militārpersonas arī dzīvoja palātās," atklāj Mārtiņš Malzubris.

Runājot par tehnoloģisko nodrošinājumu, Mārtiņš saka paldies, Latvijas tautai, kas ziedoja līdzekļus un jau pēc mēneša viņiem ar kolēģi Ukrainā bijis mikroķirurgam piemērots mikroskops, jo līdzi bija paņemts vienkāršāks sākumā.

"Tā sajūta tiešām, ka visa Latvija sadodas rokās. Tas ļoti patīkami, kā nācija spēj palīdzēt otrai nācijai," gandarīts Mārtiņš Malzubris.

Traumatologs ortopēds Mārtiņš Malzubris dzimis Rīgā, pirmos 3-4 dzīves gadus pavadījis Līgatnes pusē. Mācījies Rīgas 49.vidusskolā. Jau skolas laikā parādījis savu mērķtiecību un nopietno attieksmi pret darbu pierādījis -  mācījies teicami un pārstāvējis skolu dažādās olimpiādēs.

Vēlāk studējis Rīgas Stradiņa Universitātē. Profesionālo kvalifikāciju Mārtiņš papildinājis daudzās dažādās Eiropas klīnikās – Vācijā, Šveicē, Itālijā, Lielbritānijā u.c.

To, ka vēlas būt mediķis, Mārtiņš saprata jau vidusskolas laikā. Jau studiju laikā paralēli strādāja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Pēc studijām iestājās rezidentūrā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, paralēli strādāja Brūču klīnikā. Šajā klīnikā Mārtiņš arī saprata, ka interesē strutainā ķirurģija.

Savas zināšanas Mārtiņš nodod arī citiem, apmācot studentus Rīgas Stradiņa universitātē un esot lektors dažādos kursos. Piedalījies arī neskaitāmās konferencēs.

Ārpus intensīvās darba dzīves, Mārtiņam ir daudz hobiju – makšķerēšana, atpūta dabā… Tomēr vislielākā Mārtiņa sirdslieta ir sports – futbols, bokss, skriešana un orientēšanās. Savulaik viņš apguvis arī klarnetes spēli un arī tagad reizi pa reizei ņem rokās instrumentu.