Dzīves sērām par neko es vairs negribu nodoties. Mūsu šī vakara viešņa, to teikdama, lauž tradīcijas par māksliniekiem un dod enerģiju savai dzīvei. Modes un tērpu māksliniece, kas Ukrainai audusi tīklus un gādājusi dronus, Ieva Ādamsone.

"Tas laukums ir milzīgs," tā par nopīto tīklu daudzumu atzīst Ieva Ādamsone. "Jāatzīst, ka kvadrātmetros mēs to neesam mēģinājuši pat saskaitīt. Man liekas, tas ir neiespējami. Iespējams ir viens cilvēks, kas to varētu aptuveni aplēst, cik tas daudz bija, jo lielāko daļu manis koordinēto tīklu nāca no kāda zvejnieka, kurš likvidēja savu zvejas uzņēmumu, un tur bija tiešām ļoti, ļoti daudz. Lielākā daļa tie tīkli tika arī sapīti."

Ieva vērtē, ka drīzāk apjomu var aplēst pēc tā, cik daudz cilvēku iesaistījās un pina tīklus. 

"Man liekas, pīķa brīdī pina visās Latvijas daļās, tās bija gan skolas, gan bērnudārzi, aprūpes centri, senioru apvienības, muzeji. To darīja gan iekštelpās, gan ārā, brīvā dabā, un tas apjoms vienu brīdi, man liekas, bija tā, ka vienlaicīgi to darīja visa Latvija. Tas īstenībā ir fenomenāli, jo to darīja arī latviešu kopienas, kas bija Beļģija, Anglija, Vācija, Amerika. Caur tādu neredzamu pavedienu mēs tikām ļoti vienoti," atzīst Ieva Ādamsone.

"Kad cilvēki nāca pie manis uz darbnīcu talkās, tad viņi arī pēc tam, kad jau savu darbu bija tajā dienā paveikuši, biežāk dzirdētais, ko viņi teica, kā man šis bija vajadzīgs.

Pirmkārt, viņi jutās lietderīgi, jo ir ļoti grūti atrast tādā krīzes situācijā, ko tad es varu palīdzēt. Un kaut kādā mērā arī dziedinoši. Ja tā skatās, tad tur tiek izmantotas tādas mākslas terapijas nodarbes - tu izliec agresiju, plēšot šīs auduma strēmeles un pinot, darot monotonu darbību, kaut kādā veidā nomierinies. Tas bijis vienlaikus ļoti satraucošs un ļoti tāds emocionāli smags laiks, kad tu iemācies tikt galā ar tām savām emocijām, bet tai pat laikā caur šo tīklu pīšanu es piedzīvoju ļoti daudz īpašu brīžu."

Tīklu pīšana Latvijā arvien turpinās. Bet vēl arvien cilvēki jautā: vai tas ir vajadzīgs - 21. gadsimtā tāds primitīvs lupatu deķis? Tad Ieva rāda ukraiņu atsūtītās bildes, kur var redzēt tīklu pielietojumu.

"Tā sanāk, it kā no tādām lupatu stērbelēm tiek radīts kaut kas, kas spēj paslēpt," bilst Ieva Ādamsone.

"Sajūta bija stindzinoša un tāda pilnīgi paralizējoša sajūta - kā, tas nav vienkārši iespējams, tā nevar būt? Tur mijās dusmas, izmisums, šausmas arī par pašu nākotni," pirmās izjūtas pirms diviem gadiem, uzzinot par Krievijas iebrukumu, atminas Ieva Ādamsone. "Un tas lielā mērā arī atspoguļojās manā darbā, burtiski tajās pirmajās kara dienās atcēlās pilnīgi visi pasūtījumi, visas kleitas un mēteļi tika..., klienti zvanīja un teica: tagad nē. Nākamais uzreiz tā sajūta man bija, kā es varu palīdzēt? Protams, pirmā doma bija - jābrauc uz robežu. Tur mani vīrs nostopēja, sakot, ka tur jau ir haoss, tu nevari triekties, nezinot. Jābūt kaut kam koordinētam, tu nevari vienkārši tur tagad braukt un taisīt vēl lielāku haosu.

Ja man visu laiku ir bijis tā, ka man ir pasaules skaistākais darbs, jo radīt īpašu tērpu nāk tad, kad ir kāds dzīvē īpašs notikums, vai tās ir kāzas, vai tas ir izlaidums, vai tā ir kāda liela konference, kad tev sevi ir jāreprezentē, nevis kad ir kaut kas bēdīgs.

Ja es visu laiku esmu domāsi, ka tas ir brīnišķīgi un ka caur savu darbu varu pieskarties dzīves brīnišķīgākajiem mirkļiem, tad nākamā man doma ir, cik patiesībā es ar savām prasmēm esmu krīzes apstākļos bezjēdzīga.

Mans darbs ir absolūti absurds. Tad, kad notiek kaut kāda liela krīze, un tieši pie šīs domas es nonācu tad, kad latviešu mediķi ļoti ātri pieņēma lēmumu doties uz Ukrainu. Tas, man liekas, bija kaut kādas pāris dienas pēc kara sākuma. Un man liekas - ārprāts, un es vienīgais, ko varu, ir šūt kleitas, kam tas ir tādā brīdī vajadzīgs?

Un tad arī kaut kā pats savā veidā atnāca šis tīkla pīšanas notikums, jo burtiski nākamajā dienā, kad es sevi tā šaustīju ar šīm domām, man no rīta zvanīja kliente, pie kuras strādāja ukrainietes, kuras gribēja pīt šos tīklus, bet nebija materiālu. Viņa man zvanīja ar jautājumiem: varbūt tev ir kaut kas, ko tu vari aizdot, iedot? Man likās - ārprāts, man pat nav auduma, ko var izmantot, jo ir skaidrs, ka tur ir vajadzīgi dabas krāsās, nekas košs, bet mana darbnīca pilna košiem un spīdīgiem audumiem..."

Tērpu māksliniece Ieva Ādamsone ir apguvusi apģērbu dizainu Rīgas mākslas un mediju tehnikumā, kā arī ieguvusi bakalaura grādu kultūras un mākslas vēsturē Latvijas Universitātē.

Ar īsiem pārtraukumiem tērpu mākslinieces profesijā Ieva strādā jau no 18 gadu vecuma.

Šobrīd Ievas radošajā bagāžā ir daudz radītu tērpu gan Latvijā pazīstamiem mūziķiem, gan aktieriem, politiķiem, gan uzņēmējiem. Karjeras laikā Ievai bijušas neskaitāmas sadarbības ar Latvijā iemīļotiem māksliniekiem, piemēram, Dināru Rudāni, Aiju Vītoliņu, Annu Lieckalniņu un citiem. Ilgus gadus sadarbojusies arī ar "Latvijas koncertiem", veidojot gan rekvizītus, gan kostīmus koncerciklam “Patiešām maziņiem” un “Mūzika Tev”.  Ieva radījusi  arī vairākus tērpus oficiālām pieņemšanām gan pie pašmāju, gan kaimiņvalstu prezidentiem. Un, protams, neskaitāmas līgavas kleitas.

Sākoties karam Ukrainā, Ieva bija pirmā, kas uzsāka maskēšanās tīklu veidošanu Ukrainas karavīriem, kas nu jau izvērsies ievērojamā atbalsta kustībā.