Jānis Znotiņš savu režisora karjeru lielākoties ir veltījis, lai strādātu ar bērniem un pusaudžiem. Viņš darbojas valsts teātros, izveidojis neatkarīgo "Istabas teātri", kopš 2019. gada ir Valmieras vasaras teātra festivāla bērnu un jauniešu programmas direktors. Vēl Jānis ir Montesori svētdienas skolotājs Luterāņu baznīcā Ogrē.

Režisors aktīvi strādā pie Bērnu un jauniešu teātra institūta, kas darbojas Valmieras vasaras teātra festivāla paspārnē un sagatavo jaunos teātra māksliniekus darbam ar bērniem un jauniešiem. Tikko iestudējis izrādi Latvijas Leļļu teātrī, bet 29. aprīlī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā klajā nāca pirmizrāde "Dzīvs".

"Savu bērnu izrāžu karjeru sāku ar vienu konkrētu atmiņu no bērnības par savu tēti, kurš ļoti daudz strādāja, lai uzturētu ģimeni un rūpējās par mums. Bet man ir ļoti spilgti atmiņa, ka viņš ar mani to reto reizi... mēs guļam abi uz paklāja un spēlējamies ar tādiem plastmasas sarkaniem sešstūrainiem klucīšiem. Un viņš velta šīs minūtes man, un tikai man," atklāj Jānis Znotiņš, runājot par vecāku un bērnu attiecībām, attiecībām ar saviem bērniem.

Jānis atnāca pēc skolas uz Rīgu, mācījās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, bet vakaros padeva mēteļus Jaunā Rīgas teātra garderobē, un ar to arī viss sākās. Intervijā stāstījis aktieris Kaspars Znotiņš. 

Kas sākās?

Jānis Znotiņš: Droši vien sākās tā slimība ar teātri. Tāda romantiska, jo tie gadi Jaunajā Rīgas teātrī 2000. gadu pašā sākumā, kad teātris pats tapa par to, ko mēs viņu zinām šodien, es biju liecinieks tam visam. Kopā ar citiem garderobistiem mēs bijām tur iekšā, mēs bijām lieli, kaislīgi patrioti un tā lēnā garā es iepazinos ar teātra romantisko pusi. 

Pēc tam es padarīju citus darbus dzīvē, lai atgrieztos atpakaļ pie teātra, bet droši vien tas bija tas brīdis, kad es "saslimu" un likās, ka gribētu.

Sākumā Jānis Znotiņš apguvis vides zinātnes un šīs studijas ļāvušas iemīlēt Latvijas dabu un Latviju kā mūsu zemi. Pastrādājis arī kā nekustamo īpašumu vērtētājs laikā, kad visi pirka dzīvokļus pa labi, pa kreisi un varēja nopelnīt. Vēl strādājis digitālajā aģentūrā, kur veidojis mājaslapas. 

Jānis Znotiņš: Un tad es noguru diezgan smagi no dzīves , no biroja dzīves. Tā kā esmu pēc horoskopa Auns, tad es tā atspēros un pateicu, ka es gribu mainīt dzīvi. Pirmām kārtām jau sev un tad, protams, otrām kārtām vecākiem, jo bija pilnīgi skaidrs, ka es atkal būšu vecākiem uz kakla ar to, ka es pats vairs nepelnīšu naudu. Turklāt viens brālis jau bija to ceļu bija izgājis. Tādā ziņā noteikti es varu teikt paldies brālim, jo tajā brīdī, kad es pateicu tētim un mammai, ka plānoju stāties Kultūras akadēmijā, man bija 26 gadi, uz aktieriem, es tieši gribēju uz aktieriem stāties, tad man negaidīti atbilde bija - jā, viņi atbalstīs.  Vecāki.

Brālis absolūti norobežojas no manas izvēles, viņš vienmēr ir teicis, ka tā ir mana izvēle un viņš vienmēr ir gribējis, lai mani lēmumi ir mani un viņa neietekmēti. Tādā ziņā viņš ir ļoti izvairījies, mēs pat īsti neesam kopā strādājuši.