Elita Kļaviņa ir Jaunā Rīgas teātra aktrise, kinoaktrise un režisore. Viņa skatītājiem pazīstama ar dokumentālo filmu „Zorjana Horobraja”, kas bija viņas diplomdarbs, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālo filmu skolu, un ieguva Nacionālo kinobalvu „Lielais Kristaps” 2019.gadā kā labākā studentu filma. Bet dokumentālā filma „Iļģuciema māsas” ir stāsts par vardarbību, pamestību un vientulību ģimenē. Elita saņēmusi „Spēlmaņu nakts” balvu "Labākā aktrise" par Alīdes Tru lomu izrādē „Muša” un "Labākā otrā plāna" aktrise par Felicitas Ertneres lomu izrādē „Meklējot spēlmani”.

Elita uzsver: „Latvijā vardarbība ir problēma. Īpaši laukos tā ir smaga tēma, kuru regulāri paslauka zem tepiķa. Tālab būtu nepieciešams pieņemt valstiskus risinājumus un lēmumus, lai palīdzētu šīm sievietēm, bērniem un ģimenēm, kas cieš no vardarbības!”

Veidojot filmu „Iļģuciema māsas”, Elita Kļaviņa ir izvēlējusies redzēt un izgaismot mūsu sabiedrībā aktuālu problēmu - vardarbību.

Elita Kļaviņa: Mākslinieka uzdevums vispār grib redzēt. Esam saistīti ar sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Jebkurš darbs, ko mēs darām, vai tas būtu kino vai teātrī, tam ir jābūt saistītam ar sabiedrību, ar pasauli, kurā šobrīd atrodamies. Un tad, kad es lūkoju pēc jauna kino darbā, ko veidot, saskare Iļģuciema cietuma sievietēm, uzzinot par viņu Drāmas studiju, par iespēju tur būt un kaut ko uzzināt vairāk, man tas pavēra durvis ieraudzīt, kas notiek aiz šīm sienām, kas notiek šo sieviešu dzīvēs. Kāpēc viņas tur ir nonākušas. 

(..) Mērķis, kāpēc tur devos, nebija tieši atklāt vardarbību, bet es jutu, ka man kaut kādi atklājumi ir priekšā, un tāpēc es izlēmu taisīt šo filmu.

Iznāca, trīs aktrises, kuras uzaicināju spēlēt "Čehova trīs māsas" Iļģuciema cietuma Drāmas studijā, ko Rudīte Losāne ir iedibinājusi, bija saistītas ar ģimenes vardarbību. Un tur esot un veidojot filmu, šo sieviešu man nāca klāt arvien vairāk, un viņu stāsti bija ļoti dramatiski un šokējoši. Auga pārliecība, ka tā ir ļoti liela mūsu sabiedrības problēma. 

Tā kā, atbildot uz jautājumu, kāpēc izvēlējos redzēt, varbūt es gribēju ieraudzīt. Un, ja esi atvērts tam, lai ieraudzītu, tad arī nav grūti sākto ieraudzīt. Mūsu problēma bieži vien ir, mums ir priekšstati vai nevēlēšanās to redzēt, un tad arī mēs neieraugām.

Ziemassvētki ir laiks, kad notiek dažādas labdarības akcijas, bet vai būs turpinājums, jo dzīve ir tik strauja. Vai būs konkrēti darbi? 

Elita Kļaviņa: Es jau iepriekš teicu, ka viņām ir bail, ir neticība, ka viņas nosodīs, un kaut kādā ziņā filma bija iespēja beidzot sākt par to runāt. Bet vai tas mainīsies? Es domāju, ka tas jau mainās, manuprāt, īpaši pēdējais gads, sākot ar traģisko, absolūti traģisko Jēkabpils gadījumu, manas dzimtās pilsētas gadījumu, kur bija nogalināta sieviete, kura vairākkārt bija vērsusies pēc palīdzības un neuzklausīta. Un šī gada faktiski politiski lielākais notikums - Stambulas konvencijas pieņemšanu, kas, protams, ir papīrs. Bet

Stambulas konvencijas pieņemšana, man šķiet, ir signāls, ka sabiedrība ir gatava vairāk iesaistīties un uzņemties atbildību, un neatstāt visu to pašu ģimeņu rokās. Tā neaizsargātība, es pieņemu, ģimenē, kurā ir vardarbība un kurā sievietes un bērni, īpaši bērni, cieš, tā neaizsargātība ir ārkārtēja.

Ja nav sabiedrības ieinteresētība par to uzzināt, runāt, tad nekas nemainīsies. Bet es domāju, šī Stambulas konvencijas pieņemšana ir labs signāls.