Jānis Holšteins-Upmanis ir dziesminieks un komponists, Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors, Latvijas Televīzijas kultūras ziņu vadītājs, vīrs un triju bērnu – Ronjas, Ezras Klāva un Hannas – tētis; pazīstams arī kā Goran Gora. Goran Gora izgudrotā valodā nozīmējot „augstais kalns”.

Šobrīd lielāko daļu Jāņa laika aizņem darbs Ziedoņa muzejā, gatavojot jaunu projektu, kas saistīts ar lielu braukāšanu pa Latviju, došanos meklēt interesantus cilvēkus, vietas un notikumus.

"Tūlīt, tūlīt man visa vasara būs pilna ar ekspedīcijām pa Latviju. Esmu patīkamās ceļa jūtīs," atklāj Jānis Holšteins-Upmanis.

Visa sākums meklējams pirms dažiem gadiem, kad devās ar muzeja kolēģiem uz Edinburgu, kur prezentēja Ziedoņa muzeju zinātniskā konferencē. Tas boja stāsts par to, kā muzejs tapis no dziesmām. Tapa ideja, ka muzejam mūsdienās jākļūst arī par mediju, jo tas ir stāsts par raidīšanu. Viens ir vākt faktus un ekspozīcijas un izstādes ir attiecīgi veidi, kā šos faktus var nodot cilvēkiem.

"Bet lietas turpina notikt, Imants [Ziedonis] turpina notikt Latvijas cilvēkos. Tā vai citādi viņš ir noticis savas dzīves laikā un turpina būt klātesošs arī mūsdienās. Tas ir mūsu ekspedīciju mērķis - meklēt cilvēkus, meklēt cilvēku saskares punktus ar Imantu, līdzīgi kā viņš pats gāja Kurzemītes ceļu, Leišmalītes ceļu un meklēja savpatņus, īpatņus, kuri stāv paši par sevi, kur deg par lietām, kuriem ir stāja," turpina Jānis Holšteins-Upmanis.

Pirmais bija brauciens par Kurzemi pagājušajā vasarā un saprata, ka jāturpina un tā vari raidīt stāstus par to, kas notiek Latvijā. Tas nebūs klasisks jaunāko ziņu medijs.

"Mēs drīzāk būsim tāda digitālā telpa, kas nodarbojas ar pētniecisko publicistiku, kuri meklē interesantas lietas, par kurām citiem latviešiem un ne tikai būtu vērts uzzināt. Tādējādi ceram atainot to skaisto, kas notiek mums apkārt, kuram varbūt ikdienā pietrūkst zināšanu vai informācijas. Tas nebūs tūrisma ceļvedis, bet stāsts par interesantiem cilvēkiem, kuri veido šodienas Latviju," stāsta Jānis Holšteins-Upmanis.

Jānis neslēpj, ka Imants Ziedonis un sastapšanās ar viņu mainījusi viņa skatījumu uz dzīvi un izpratni par Latviju.

Par darbu teātra mūzikas žanrā viņš trīs reizes ticis nominēts „Spēlmaņu nakts” balvai.

"Mūzika ir tik īpatna māksla, ka tā var rasties vienā cilvēkā vienlaicīgi. Man nav īsti grupas. Lai arī esmu ļoti pacietīgs un ar humoru apveltīts, tomēr esmu ļoti liels egoists mūzikā. Man ir savs redzējums, kādu es dzirdu mūziku, un es pie tā turos. Laikam tāpēc, ka bērnībā esmu audzi ar slaveniem komponistiem Bēthovenu, Haidnu, Šūmani. Es redzu, ka tas ir viens cilvēks, kurš spēj radīt tik gigantisku pasauli, tik krāšņu, ka man šķiet, ka tā ir esence, ka tu esi tas mazais cilvēciņš ar to milzīgo nošu spalvu, tu apraksti tās sajūtas.

Līdzīgi kā ar fotogrāfiju - ir grūti fotografēt komandā, viens uzliek kadru, otrs nospiež podziņu, trešais pagroza fokusu. Nē, tas ir individuāls skatījums uz pasauli, ļoti specifisks un neaprakstāms. Citam nelīdzīgs," vērtē Jānis Holšteins-Upmanis.

Jānis atzīst, ka vieglāk ir dzīvot, ja esi saskarē ar vertikāli un esi nodrošinājis šo vertikālo saikni. Tad saproti, ka daudzas lietas vienkārši tādas ir, un sāc baudīt dzīvi. Šo vertikāles izjūtu viņš cenšoties ietvert arī savās dziesmās. Kādā reizē Jānis atzinis: „Mani bērni ir mani lielākie skolotāji, kuri liek man sevī atklāt arvien jaunus un neizpētītus emociju, rakstura un attieksmes dziļumus.”