Pilsētu iedzīvotāji pirmos pavasara vēstnešus jau būs pamanījuši. Un nav runa par putniem, bet par motocikliem. Tas maina pasauli. Autovadītājiem jāatceras biežāk paskatīties spogulī, policistiem jāmeklē decibelu mērītāji, puikām atkal iemirdzas acis un, braucot ar riteni, drusku jāparūc pašiem. Iespējams, ka asociācijas ar motocikliem mums katram ir citādas - kādam prātā nāk Pauls Jonass vai brāļi Reišuļi motokrosa trasēs, kāds pēkšņi atceras Valentīno Rosi, bet citiem atmiņā uzaust kadri no Holivudas filmām par rokeriem.

Latvijā saistībā ar moto pasauli pirmais nāk prātā Arnis Blodons. Viņš nebaidās būt tiešs, runājot par dažādām tēmām. Tas gan pievelk, gan atgrūž. Nāk pavasaris un laiks aprunāties ar Arni Blodonu ne tikai par motociklu izpūtējiem.

Vai tev ir kāda ideja vai sauklis, ko tu varētu cilvēkiem pateikt, lai uzlabotu satiksmes drošību uz Latvijas ceļiem? Kas mums jādara, lai tomēr vairāk turpinātu braukt ar bez ķibelēm?

Arnis Blodons: Tas attiecas uz visiem, ne tikai motobraucējiem. Mēs, kad satiekamies, mēs sasveicināmies, mēs viens otru necenšamies aizskart. Tieši tādi paši esam arī braukšanas plūsmā. Es esmu par dinamisku, bet drošu braukšanu. Manās acīs nav noziegums pārkāpums uz 10 vai 20 kilometriem, uz motocikla noteikti nē. Bet manās acīs noziegums ir nevērīga attieksme pret visiem apkārtējiem un ātruma pārsniegšana pie skolām, bērnudārziem, tur, kur ir mazi bērni. 

Ārzemēs arī. Es ļoti daudz esmu braucis pa ārvalstīm, ir ļoti stingri Skandināvijā pie skolām, pie ciematiņiem, bet tanī pašā laikā pa šoseju tev neviens tos plus 20 km/h neaiztiek. Man ir bijis tā, ka mēs kolonna braucam pa Somiju, ātrums ir kaut kādi 120 un no muguras nāk mocis ar ieslēgtu zilo gaismu. Mēs sametamies, sabremzējamies, viņš mums aiziet uz kaut kādiem 160 km/h garām. Es skatos, ir svētdienas rīts, ir tukša šoseja, un es saprotu, ka tas džeks ir ieslēdzis to bāku viena iemesla dēļ - viņam tā patīk braukt!

Cieni otru un nebūs problēmas. Ir vēl viena austrumu gudrība, ko man stāstīja. Omānā pa lielo šoseju brauc bagāts cilvēks ar greznu automašīnu un tur tāda "toijotiņa korola" griežas no mazāka ceļa, un viņš viņu palaiž. Tas blakussēdētājs saka - ko tu viņu laid, tev taču ir priekšroka?  Viņš atbild: pagaidi, man dzīvē viss ir kārtībā, man ir grezna mašīna, man ir daudz naudas, viņam grūta dzīve, es viņu palaižu. 

Ja mēs šādi pret otru izturēsimies, nevis mauksim virsū, tad jau mūsu sabiedrībā ar viss būs kārtībā.

(..)

Esmu lasījis, ka tevi sauc par "trampistu". Tavs viedoklis ir diezgan tiešs par politiku. Arī mūsdienās. Tev pašam ir atbilde, ja ja tev saka - tu esi "trampists", ko tu saki?

Arnis Blodons: Es esmu "trampists" tajā stadijā, kāds viņš bija sākumā. Man patīk kategoriski, īsi, saprotami rīcības pamatojumi. Man patika tas, ka viņš sauca lietas tajos vārdos, kas ir saprotami jebkuram. Es neteikšu, ka šodien es piekrītu tam visam, kas tur notiek. Es teikšu drīzāk - nē. Jo ir jābūt atbildībai. Ja tu esi iegājis otrreizējā prezidentūrā un pieņem lēmumus, kas patiesībā saposta pasauli, tomēr Amerika ir tā valsts, kura ir tas lielais kuģis, kurai nevar būt šādu krasu pārmaiņu. Es esmu pilnīgi pret krasu pārmaiņu izpildījumu jebkuras valsts... Arī mums - nomainās valdība, tad mēs ejam pa labi, tad - pa kreisi, tad mēs skolas aizvaram, tad mēs skolas atveram. Nevar, jābūt pēctecībai.

Kāpēc Tramps vinnēja? Manuprāt, tāpēc, ka viņš mācēja īsi noformulēt un uzrunāt to masu, kurai nevajag garus teikumus. Ja tu skaties arī šodien, viņš mēģina izpildīt to, ko viņš bija solījis, kaut gan tas izpildījums, es atvainojos, viņš ir tāds, kāds ir, un diezgan baiss.

 

Raidījumā skan:

  1. The Dead South. "In Hell I'll Be In Good Company"
  2. James Brown. It's A Man's Man's Man's World"
  3. Līvi. "Dzelzsgriezējs"