Nils Sakss Konstantinovs ir Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra  adītājs. Viņš ieguvis maģistra grādu klīniskajā psiholoģijā Lielbritānijā (Mančestrā), specializējies bērnu un pusaudžu psihoterapijā, studējis arī reliģijpētniecību, iegūstot maģistra grādu teoloģijā Latvijas Universitātē. Ir daudzu publikāciju un vairāku prozas grāmatu autors.

Pirms dažām dienām viņš savā Facebook kontā ierakstīja: „Kad izveidoju Pusaudžu resursu centru, jauniešus ar dzimumidentitātes traucējumiem izvirzīju par vienu no prioritātēm - tobrīd mēs neviens nezinājām, ko ar šo pieaugošo fenomenu darīt un kā strādāt. Atvedu uz Latviju vienu no pasaules autoritātēm Dr Kenu Zukeru (Kanāda), kurš gan apmācīja Latvijas speciālistus, gan palīdzēja ieviest pierādījumos balstītu atbalsta programmu šiem pusaudžiem. Pēc šīs pieejas joprojām strādājam Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrā.”

Raidījumā draugs Nilu raksturo kā "prātīgu savā neprātā".

"Es domāju, ka man ir izdevies atrast kaut kādus veidus, kuros saturēt grožos savu... Protams, katram cilvēkam ir savi neprāti un savi putni, bet man šķiet, ka man izdevies atrast veidus, kā viņus saturēt un kaut kādos konstruktīvos veidos arī izpaust. Man tas ceļš ir radošās aktivitātes: es joprojām rakstu, rakstu dažādas lietas un izpaužos mākslā kaut kādā ziņā. Es domāju, ka tas ir tas, kas man savukārt palīdz saglabāt prātīgumu visās pārējās dzīves sfērās," uzskata Nils Sakss Konstantinovs

Viņš arī vērtē, ka cilvēks daudzejādā ziņā ir atkarīgs no līdzcilvēkiem un tas nosaka, kā viņš tiks ar kādām lietām galā.

"Ja godīgi, es neticu, ka mēs ar kaut ko baigi daudz paši varam tikt galā. Mēs jau piedzimstam kā būtnes, kas ir ārkārtīgi atkarīgas no visa un sevišķi no citiem cilvēkiem. Bērniņš nemaz nevar izdzīvot ilgu laiku bez mammas, un mēs nevaram izdzīvot bez apkārtējiem droši vien visu atlikušo dzīvi," analizē Nils Sakss Konstantinovs.

"Noteikti ir taisnība, ka ir kaut kādas lietas, kas man pašam ir jāsaprot priekš sevis, bet es domāju, ka tas, vai un kā es tikšu galā, tomēr ļoti atkarīgs no tā, kādiem cilvēkiem dzīve būs piespēlējusi būt man apkārt tajos dzīves periodos. Šādā ziņā es jūtos ļoti privileģēts, jo man ir bijusi iespēja būt starp ļoti, labiem cilvēkiem un ļoti palīdzošiem cilvēkiem. 

(..) Es domāju, ka, protams, viss ir kaut kādā ziņā mūsu rokās, tomēr ir vērts paļauties arī uz kaut ko citu."