“Nav ļaunuma bez labuma,” tā saka Monopola šī vakara viesis, kurš ar nepacietību gaida tikšanos ar skatītājiem teātrī, - Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs un mākslinieciskais vadītājs režisors Oļegs Šapošņikovs.

Stāstot par savu teātri, Oļegs Šapošņikovs atzīst, ka "no vienas puses gribam un tas ir mūsu goda pienākums, nodrošināt, saglabāt, stiprināt latviskumu tieši reģionā. No otras puses, it kā pilnīgi pretējs, nekādā gadījumā neieciklēties uz to, ka mēs esam tikai tik šauri domājoši. Ņemot vērā to ļoti multikulturālo vidi, kurā mēs eksistējam, ir ļoti svarīgi arī, lai mēs atbilstu reģiona multikulturālismam arī runājot par valodām".

"Mēs esam vienīgais teātris, kurš spēlē savas izrādes trīs valodās, latgaliski, latviski un krieviski," turpina Oļegs Šapošņikovs.

Viņš arī piekrīt, ka  latgaliskā mentalitāte, pati daba, vide, zemes enerģija, kas nāk, tas kaut ko maina un maina arī priekšstatus, maina mentalitāti. 

"Atšķirība ir tā, ka teātris ir vairāk latgalisks, neskatoties uz to, ka vīzija ir ļoti kosmopolītiska," bilst Oļegs Šapošņikovs.

"Man ir tāds salīdzinājums, ko labi saprotu, jo mana pirmā izglītība ir ārsta izglītība. Man ir skaidrs, ja kaut kāda medicīnas iestāde atrodas laukos, tai ir jābūt plaša profila iestādei. Tu nevari ierobežoties un kaut kādā, teiksim, miestiņā uztaisīt super kardioloģisko centru, bet neko citu neārstēt. Tas nav iespējams, tas nav pareizi," analīzē un salīdzina Oļegs Šapošņikovs. "Tas pats ar teātri, ņemot vērā, ka mēs esam teātris, kurš diezgan lielā teritorijā ir vienīgais profesionālais teātris, tad runa nav tikai par valodu daudzveidību, runa ir arī par repertuāra daudzveidību, par to, lai varētu tiešām pildīt to ļoti svarīgo un sociāli nozīmīgo funkciju."

Šapošņikovs arī min, ka lugu, kas iestudēta krievu un latviešu valodā, atšķirsies.

"Liekas, kāda starpība, ja tas ir teksts, pārtulko un tas var skanēt citā valodā un būs tas pats. Tā nekad nav. Tāpēc arī, starp citu, runājot par valodām, mēs vienmēr teātrī domājam, kādā valodā konkrētu lugu varētu iestudēt," skaidro Oļegs Šapošņokovs.

"Mums jau bija vairāki pierādījumi, ka jautru komēdiju vieglāk iestudēt latgaliešu valodā, ne latviski. Neskatoties uz to, ka teksts skan ļoti līdzīgi. Vārdi ir līdzīgi, lielākā daļa tie paši, bet tā, kā aktieris pasniedz to tekstu, kā viņš jūt, ka viņam ir tas latgaliskais... Mainās arī valodas mūzika, melodika.

Tad aiziet tas teksts savādāk. Tas man ir jautājums un joprojām noslēpums, vai vispār var perfektu komēdiju iestudēt latviski? Es joprojām neesmu par to pārliecināts."

Šapošņikovs uzskata, ka nav dramaturgu, kas rakstītu tieši komēdijas latviski.

"Tas nozīmē, ka mēs komēdijas eksportējam, paņemam svešu lugu krievu vai angļu valodā. Un te sākas problēmas. Ja būtu komēdija sākotnēji rakstīta latviski, būtu savādāk," atzīst Oļegs Šapošņikovs.

Vispirms Rīgas 38. vidusskolu ar izcilību absolvējušais Oļegs Šapošņikovs nodevies medicīnas studijām, un arī Rīgas Medicīnas institūts pabeigts ar izcilību. Interese par režisora darbu Oļegam aizsākusies jau medicīnas studiju laikos, izmēģinot spēkus neatkarīgo trupu uzvedumos. Pēc tam viņš vēlreiz ar izcilību absolvējis Austrumeiropas Psihoanalīzes institūtu Sanktpēterburgā, Krievijā, un četrus gadus darbojies psihoterapijas privātpraksē Rīgā. Ar to vēl mācības nav bijušas galā, jo 2008. gadā Oļegs pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra studijas teātra režijā pie Māras Ķimeles. Par savu režijas skolotāju Oļegs uzskata Romānu Viktjuku, ar kuru sadarbojies no 1997. gada un ar kuru kopā Rīgas Krievu teātrī iestudējis izrādes “Edīte Piafa” un “Marija Stjuarte”, kā arī izaudzinājis aktieru kursu Krievijas teātra mākslas akadēmijas Latvijas filiālē.

Kopš 2011. gada Oļegs Šapošņikovs ir Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs un mākslinieciskais vadītājs, un starp nozīmīgākajām iestudētajām izrādēm jāmin “Kailie brieži”, mūzikls “Dāmu paradīze”, izrādes “Vasaras saulgriežu burvestības”, “Īsa pamācība mīlēšanā”, operete “Cirka princese” un jaunākās izrādes “Revidents Sylagolā”, “Pa Laimes lāča pēdām”, “Kaija 1” un “Kaija 2”. Strādājis arī Liepājas teātrī, Dailes teātrī, kur vēl 2020. gadā iestudēta izrāde “Testosterons”, kā arī veidojis izrādes Lietuvā.

Par spīti dažādiem izaicinājumiem Oļegs pieturas pie sava teātra moto: “Daugavpils teātris ir teātris skatītājiem.” Un arī, sastopoties ar grūtībām, ir iespējams sākt visu no jauna - citā un vēl augstākā kvalitātē.