No žurnālistikas un redaktora darbiem pamazām arvien vairāk pārgājis prasīgajā rakstnieka aroda laukā. Vai darbs žurnālistikā ir radījis labu augsni romānu un stāstu rakstīšanai? Vai ir viegli pēc viena romāna ķerties pie nākamā? Lasītāji viņa grāmatas lasa labprāt – bet vai ar to pietiek?

Lasītājs, acīmredzot tu esi disciplinēts, jo tu teici, ka lasi daudz. Bet kā rakstītājus tu esi disciplinēts, tev ir savs grafiks, kādā tu raksti? 

Osvalds Zebris: Es domāju, ka es biju disciplinēts, jo es iesāku literatūrā, kā jau es teicu, diezgan pavēlu. Man bija tāda sajūta, ka man ir kaut kas nu tāds pilnīgi fantastiski iedomāts... Tas tā nav, nav nekāds vilciens jānoķer, bet kaut kāda tāda doma man acīmredzot sākumā bija. Un kā visiem rakstniekiem iesācējiem, arī man bija jāizslimo tā slimība, ka vajag obligāti to pirmo grāmatu un kaut kādi ir jāiemieso tā visa ģenialitāte tava. Pasaulei jāpasaka kas patiesībā ir literatūra, un jāparāda un tā tālāk.

Un tajā laikā un varbūt arī pēc tam vēl dažas grāmatas es biju diezgan disciplinēts, jo man bija kaut kāda sajūta, ka vajag pabeigt un uzrakstīt to, kas ir iecerēts.

Bet jāsaka, ka ar katru grāmatu tie spēles noteikumi iekšējie mainās. Nezinu, kā ir citiem, man personīgi... Man arvien, arvien grūtāk kļūst pašam sevi pārsteigt.

Teiksim, ka tu esi izdomājis sižetu vai ideju, vai kaut kādus tēlus, kaut kādā brīdī tas viss tev ir tik šausmīgi pašsaprotams un skaidrs, ka nav interesanti. Un tad tajā rakstīšanas procesā notiek kaut kas, tu pēkšņi, līdzīgi kā mēs iepriekš runājām par lasīšanas pieredzi - 53. lapā kaut kas notiek, līdzīgi ir rakstīšanā - 53. lapā pēkšņi viss sagriežas kājām gaisā, un tev pašam ir interesanti - bāc, kas tad tagad būs? Kas tagad notiks? Un to sevis pārsteigšanu arvien grūtāk ir izdarīt, tāpēc arī tā rakstīšana kļūst tāda gausāka krietni.

Raidījumā skan:

1. Niks Matvejevs. "Putnu ceļš" (O. Vācietis/ E. Jaunbrālis)
2. Manta. "Mazie un lepnie"
3. Julee Cruise. "The Nightingale”