Viņu neapstādina balva par mūža ieguldījumu. Viņš turpina darbu, pacietīgi realizējot savu vīziju par vērtīgu kino un teātri. Monopolā saruna ar režisoru Pēteri Krilovu.

"Man reizēm patīk aiziet uz teātri. Reizēm teātris iemidzina, reizēm liek domāt par lietām, kuras labprāt paslaucītu zem paklāja. Reizēm uzjundī emocijas. Bet vienreiz bija citādi. Šķiet, ka tas varēja būt 2010. gadā, kad bez īpašām gaidām apsēdos Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē Selindžera "Frenija un Zūijs" dramatizējums "Lūgšana resnajai tantei". Tā ieskāva mani, un tikai pēc izrādes aptvēru, ka esmu redzējis kaut ko īpašu. Uzreiz pēc izrādes savam draugam un aktierim izrādē Kasparam Zvīgulim teicu, ka izrāde saņems visas balvas. Un es nezināju un nezinu joprojām - vai tā bija teju kino cienīgā precizitāte, aktieru aizrautība, askētiska scenogrāfija vai vienkārši sakrita mirklis, kad man tieši šādu izrādi vajadzēja redzēt.

Jau iepriekš un arī vēlāk, apgrozoties teātra vidē, bieži esmu dzirdējusi savus vienaudžus ar milzīgu cieņu runājam par režisoru un skolotāju Pēteri Krilovu. Pavisam nesen es iekāpu Pētera uzvestajā "Ilgu tramvajā" un zināmā mērā atgriezos 2010. gadā. Tik tīri, askētiski caurspīdīgi un ievelkoši. Pēc izrādes teātra ļaudis apsveic Pēteri ar iepriekš saņemto balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Stāvoācijas izdzisa tikai..., stipri ilgi bija jāpagaida, kad Pēteris Krilovs sāks runāt. Un tad cilvēki pieklusa. Ja mani neturētu mikrofona un austiņu vads, es arī tagad pieceltos, lai paturpinātu šīs ovācijas," tā sarunu ar Pēteri Krilovu ievada Kārlis Kazāks.

Jau pieteikumā izskan, ka Pēteris Krilovs ir saistīts gan ar teātri, gan kino, tāpēc arī saruna par abām šīm jomām un to mijiedarbību.

"Man, piemēram, ļoti svarīgi ir , lai aktieris saprastu, kur viņš ir sācis "sačkot", kad viņš ir sācis melot vai iet vieglāko ceļu, un aktieri ļoti mīl iet vieglāko ceļu. Tas man ir jāuzrāda," atzīst Pēteris Krilovs. "Tā kā es strādāju Nacionālā teātrī, arī JRT, kad izrāde ir gatava un viņa "iet", esmu nācis uz piekto, 8., 12. izrādi, tad profesionāli aktieri no šiem teātriem bieži  vien - ko viņš tur nāk, ko viņš mums traucē dzīvot? Ko viņš - tā kā neuzticas mums? Man tas ir iestrādājies ar pedagoga [laika], jo pamanīt, kur sākas kļūda, kur sākas melošana, kur sākās tāda falša darbība, un teikt - nē, nē, nē... Man vispār tas sarežģī dzīvi, protams." 

Tad tu pamani, ja aktieri, piemēram, smejas, ka izrādi par 20 minūtēm ātrāku dabūjuši? 

Pēteris Krilovs: Ātrāk, tas varbūt ir pat normāli, jo kaut kādas kokainās pārejas, izstrādājas kaut kāda perfekcija un viss notiek īsi. Bet,

ja jālaiž vienkārši muļķi un pāri lec pārdzīvojumam, tas gan galīgi nekam neder. Tur jāsit pa pirkstiem par to.

Vai tas, ko tu dari, stāsti, veidojot izrādes teātrī, atšķiras no tā, ko tu dari kino? Tieši tajā, ko tu vēlies pastāstīt.

Pēteris Krilovs: Domāju, ka lielās līnijās tas neatšķiras, un pat arī zināmā mērā ir pārnesumi no kino uz teātri, ko es nezinu, vai citi teātra režisori dara. Piemēram,

no kino esmu pārņēmis to vajadzību ļoti rūpēties, lai aktieris nekad nenāk tukšs un nepiepildīts kadrā iekšā, epizodē. Viņam ir ļoti jāzina iepriekšējā dzīve personāžam, iepriekšējie notikumi pirms šīs epizodes, pirms šī kadra, pirms šī momenta. Viņam ir jāzina tā leģenda. Tā kā spiegiem jāzina leģenda par sevi, tā viņam jāzina leģenda par šo lomu.

Tad, kad viņš ienāk kadrā, ir jābūt jūtamam, ka viņš to zina. Ja es viņam paprasu - pagaidi, no kurienes tu tagad ienāci, kas tikko notika? Ja viņš nezina, uz to atbildēt, tad tas ir slikti. Un teātrī es pieradinu to pašu. Tā kā faktiski metodiski, es domāju, ka es to pašu daru, ka tur nav liela atšķirība.

Pēteris Krilovs stāsta, ka 90.gados brīvprātīgi atteicies veidot spēlfilmas par labu jaunajiem režisoriem.

"No otras puses atkal es uzskatu, ka teātrī tiku pie tādiem scenārijiem, pie tādas dramaturģijas, pie kuras es latviešu kinomākslā netiktu pat varbūt līdz šodienai nē, jo Latvijā vienmēr ir bijis ļoti liels labu scenāriju trūkums," atzīst Pēteris Krilovs.

Tajā pašā laikā režisors atzīst, ka būtu darbs, ko viņš labprāt arī pārveidotu spēlfilmā. 

Raidījumā skan:

  1. Billie Holiday – "Don’t Explain"
  2. Sarah Vaughan – "Misty"
  3. Tom Waits – "I Wish I Was In New Orleans"