Gunta Kalvāne ir Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, docente. Viņas zinātniskās intereses ir sezonalitāte Latvijas ainavā, klimata pārmaiņu ietekmes, izglītība ilgtspējīgai attīstībai un sabiedriskā zinātne. Guntas vārds daudziem noteikti saistās ar zibakciju „Viena diena Latvijā”, kad cilvēki bija aicināti iesūtīt ābeles, ievas un bērza fotogrāfijas. Organizatori saņēma vairāk nekā pusotru tūkstoti attēlu no 364 vietām Latvijā.

Primārā Guntas Kalvānes pētījumu joma ir bioklimatoloģija, kas pēta sezonālās norises dabā, piemēram, lapu plaukšanu vai tagad zelta rudeni un kā klimata pārmaiņas vai laikapstākļi ietekmē šādas sezonālās norises.

"Un ne tikai dabā, bet arī cilvēka dzīvē, jo, kā mums arī varbūt dažreiz pilsētniekiem negribētos to atzīt, mēs esam ļoti cieši saistīti ar dabu. Un vēl joprojām sezonalitāte spēlē būtisku lomu mūsu dzīvē. Kaut vai tāds piemērs, ka ziemas sezonā mēs guļam nedaudz ilgāk nekā vasarā. Dzimstība, mirstība,  vai arī ir savi sezonālie rādītāji," stāsta Gunta Kalvāne. "Ja kādreiz, kad mēs vairāk bijām tāda rurālā jeb lauku sabiedrība, tad dzimstība lielāka bija ziemas sezonā, kas bija relatīvi tāds miera periods, atpūtas periods. Savukārt šobrīd ir pilnīgi otrādi - vairāk bērniņu dzimst, tā, protams, ir tendence, tas nenozīmē, ka katru gadu tā notiek, bet tendences nozīmē, ka mēs varam redzēt datos, ka tā ir. Lielākoties bērniņi dzimst vasaras sezonā.

Pētījumi liecina, ja sievietei ir augstākā izglītība, otrais bērniņš visticamāk, dzims vasaras sezonā.

Tur ir arī aprēķins apakšā. Vasarā būs vairāk laika, ļoti bieži abiem vecākiem ir atvaļinājumi un arī vecvecākiem ir atvaļinājumi, un tad attiecīgi var laiku pavadīt kopā. Un otrkārt, mums nav jābaidās no sala, mums nav jāuztraucas, ka - vai, vai nosals. Pētījumi liecina, ka tas, visticamāk, tas būs vasaras sezonā."

Guntas Kalvānes ģeogrāfijas mīlestība sākās vēl pirms skolās gaitām, jo vienas no pirmajām atmiņām Guntai ir, ka tētis abus ar brāli uzsēdinājis uz lielās politiskās kartes un abi kuģojuši no Rīgas uz Sanpaulu, tad uz Tokiju. 

Gunta neslēpj, ka cilvēki klimatu jau krietni paspējuši pabojāt. Kā izpaužas šī pabojāšana?

"Arī klimata pārmaiņām, protams, var atrast pozitīvās ietekmes. Es gan teiktu, ka ļoti maz. Bet, protams, ka var. Un to klimata skeptiķi ļoti bieži izmanto. Jā, par to, kā mēs esam pabojājuši klimatu. Tas ir mūsu komforts, kas mums ļoti patīk. Mēs sabiedriskā transporta vietā izvēlamies savas privātās mašīnas, un, ja jūs tā paskatīsieties un paskaitīsiet, tad lielākoties tur ir maksimums divi braucēji. (..) Un, protams, visas izplūdes gāzes. To savā ziņā var salīdzināt ar siltumnīcu: tad, kad jūs karstā vasaras laikā jūs ieejat siltumnīcā, tad uzreiz gribas skriet ārā. Un tas savā ziņā notiek šobrīd ar mūsu Zemi un atmosfēra, mēs šīs izplūdes gāzes, kas ir no transporta, no tā, ka mums gribas jaunākos telefonus, veļas mašīnas un tā tālāk.

Arī garšīgi paēst mums gribās vairāk, nekā mums ir nepieciešams, arī lauksaimniecība tur spēlē lielu lomu, tad šīs izplūdes gāzes mēs esam savākuši atmosfērā, un tas veido savā ziņā kā tāds siltumnīcu, un tad mēs esam sasildījuši šo zemi. Sliktā ziņa ir arī tāda, ka šīs izplūdes gāzes tur paliks simtiem gadu. Un, pat ja tagad brīnumainā kārtā mēs apstāsimies un sapratīsim, ka tā nedzīvosim turpmāk, tik un tā tas vēl paliks simtiem gadu. Bet mēs varam vēl apstāties un mazināt šīs klimata pārmaiņas," skaidro Gunta Kalvāne.

Gunta Kalvāne atzīst, ka pati ir liela optimiste, jo citādi jau nemaz zinātnē nevar.

Nesen Gunta piepildījusi savu sapni - apgūt kāda instrumenta spēli. Viņa ir izvēlējusies kokli. Kāpēc? Jo viņai ir tuvs viss latviskais un kokles skaņa šķiet arī ļoti meditatīva.

"Es ļoti bieži pirms kaut kādām sapulcēm, kad es zinu, kas būs tādas stresainas, es aizeju, pakoklēju, un manī ir tāds miers, un tad es esmu gatava visādiem izaicinājumiem," atklāj Gunta Kalvane.

Tas gan notiek "mājas ofisā". 

Gunta, daloties pārdomās, arī saka: „Kā zinātni padarīt pieejamu ikvienam, tuvināt sabiedrībai un runāt vienā valodā? Sabiedriskā zinātne ir atbilde uz visiem šiem jautājumiem. Man ir patiess prieks, ka arī Latvijā pēdējos gados aktualizējas atvērtās zinātnes koncepts, jo ticu, ka tā ir zinātnes nākotne – koprade. Un es esmu lepna, ka varu būt daļa no šīs kopienas.”

Raidījumā skan:

  1. Sīpoli. "Mīla ir kā uguns" (M.Brauns/ J.Peters)
  2. Imagine Dragons. "Thunder"
  3.  Andre Rieu orkester. "O, Fortuna!" (no Karla Orfa oratorijas “Carmina Burana”)
  4.  Dons un Dziesmu svētku kopkoris. Fragments no rokoparas “Lāčplēsis”