Tomass Pildegovičs ir ne tikai Kembridžas universitātes politikas un starptautisko attiecību doktorants, bet arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vecākais eksperts. Tomass ir arī viens no podkāsta „Ārskats” veidotājiem sadarbībā ar žurnālu „IR”. 2023. gadā Tomass ticis atzīts par Latvijas gada „influenceri” izglītības un pašizaugsmes jomā, savukārt 2022. gadā tika izvēlēts par vienu no NATO 2030 programmas jaunajiem ekspertiem.

Pats atzīst: „Latvijas problēmas man ir emocionāli un intelektuāli prioritāras, gribu būt klāt un palīdzēt tās risināt”.

Tomass ir dzīvojis un strādājis daudzās valstīs, bet visur kopis savu latvietību. Tomas vērtē, ka tas nāk no ģimenes.

"Man ļoti spilgti atmiņā ir iesēdusies tāda šķietami ordināra saruna, bet es jūtu, ka tā arvien atbalsojas kādās manās dzīves krustcelēs vai kādu lēmumu pieņemšanā. Tā ir saruna, kas man bija, uzsākot ceturto klasi tad, kad mēs ar ģimeni pārvācāmies uz ASV," stāsta Tomass Pildegovičs.

"Es atceros, ka pirms manas pirmās skolas dienas mēs braucam mašīnā ar tēti un māsu, un atceros, mans tēvs man teica: "Šī saruna ar jums jūsu amerikāņu klasesbiedriem būs, visticamāk, pirmā un varbūt arī vienīgā saskarsme ar Latviju. Jūs būsiet viņu pirmais iespaids par Latviju. Uztveriet to kā sava veida atbildību"."

Tomasa Pildegoviča tēvs Andrejs Pildegovičs un ASV pārcēlās, uzņemoties vēstnieka amatu. 

"Viņa doma bija tāda, ka, patiesību sakot, mēs katrs esam savas valsts vēstnieks, vienalga, vai tu esi, trešklasnieks, vai tu esi diplomāts, vai tu esi kāds politiķis," turpina Tomass Pildegovičs. "Kopš tā laika es esmu centies izturēties pietiekami atbildīgi pret šādu lomu, pret šādu funkciju, lai arī kur es dzīvotu.

Mūsu valsts tomēr ir maza, ļoti maz amerikāņu vai britu ir iepazinuši, vai viņam ir bijusi kāda darīšana ar latviešiem, tāpēc es esmu uzskatījis to par savu misiju - netizloties un izturēties godprātīgi."

Tomass neslēpj, ka pārcelšanās uz ASV viņam kā 4. klases skolniekam nav bijusi viegla. Tas arī radījis zināmu spriedzi ģimenē, un viņš atzīst, ka saprot, kāpēc diplomātu dzīvesstilu ir grūti saistīt ar veselīgām attiecībām ģimenē un ir daudz šķiršanos.

"Tas process, kurā tu esi spiests ik pēc četriem gadiem izraut savas saknes, pārstādīt tās citā vietā, atkal pielāgoties, atkal kā hameleons iejusties vidē, veidot draudzības, veidot profesionālus kontaktus, jau zinot priekšlaicīgi, ka tas ir tikai pagaidām, ka tas nav uz mūžu, tas pieprasa ļoti specifisku raksturīpašību kopu," atzīst Tomass Pildegovičs. "Taču tas ir sarežģītais, vienlaikus tas, protams, nāk, arī ar virkne privilēģiju.

Tagad, kad esmu jau kaut kādu simbolisku brieduma pakāpi ieguvis, tagad spēju novērtēt to, kāda tā ir privilēģija mācīties dažādās skolās, uzaugt starptautiskā vidē, attīstīt valodu zināšanas. Es domāju, ka bērnība noteikti man ir padarījusi krietni tolerantāku pret atšķirību, krietni spējīgāki varbūt ieklausīties man neērtos viedokļus."

Tomass dalās kādā atmiņu epizodē.

"Mums kā ģimenei bija jāpiedalās principā katru nedēļu kaut kādos vietējās latviešu kopienas pasākumos. Mani pret manu gribu sūtīja uz latviešu svētdienas skoliņu, kas liekas it kā tagad amizanti, bet tad, kad tu esi ceturtajā, piektajā, sestajā klasē un tev paziņo, ka tev papildus parastajai skolai arī tagad jākratās svētdienās uz vēl vienu skolu, tas šķita kaut kāds terorisms. Bet es atceros, ka vienu reizi mēs braucam uz latviešu Dziesmu svētkiem, kas notika Amerikā diasporai. Ja nemaldos, tas notika Milvoki pilsētā. Es atceros, ka tur uzstājās "Čikāgas piecīši" un tajā brīdī man man likās, nu nē, šī ir kaut kāda cita planēta, cita pasaule" stāsta Tomass Pildegovičs. "Tajā brīdī mana kaut kāda emocionālā stīga vēl tikai veidojās, es jutu, tajā brīdī es vēl nesapratu, kāpēc tas, ko es piedzīvoju, man ir svarīgi. Bet es domāju, ka tagad es esmu pietuvojies šim punktam un šovasar, kad notika lielie Dziesmu svētki, notika arī amerikāņu 4.jūlija pasākums, un tur arī uzstājās viens no "Čikāgas piecīšiem", un man šķita, ka es esmu piedzīvojis, apgājis kaut kādu pilnu apli."