„Diemžēl latvieši cieš no patoloģiska daudzuma baiļu, kauna un vainas emocijām. Pazemību un padevību pat negribas komentēt. Lai pašiem tas mazāk sāpētu, cilvēki labprāt to sauc par „pieklājību”. Indivīda līmenī visbiežāk tas izpaužas tā, ka cilvēks labprātīgi piekrīt dzīvot savu vienīgo dzīvi tā, kā to vēlas citi.” – tās ir tikai dažas no profesores Guntas Ancānes atziņām.

Ārste psihoterapeite Gunta Ancāne profesijā strādā 40 gadus, ir Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja. Šogad katedra svinēs 25 gadu jubileju un profesore raksta grāmatu par savu pieredzi un dzīvi.

Profesore saka: „Kādi ir laimīga ārsta dzīves noslēpumi? Labvēlīga attieksme pret cilvēkiem. Dzīves un darba mīlestība, interese un prieks par to. Cieņa pret sevi, pret cilvēkiem apkārt, pret pamatvērtībām. Drosme, pieņemot lēmumus. Būt tam, kas esi.”

Gan no savas darba pieredzes raugoties, gan Guntas Ancānes ikdienas vērojumi liecina, ka raksturojot latviešus kā tautu, blakus labām lietām minamas arī daudz sāpīgu. Viena no tām - cieņas trūkums.

"Gribētos sākt ar to, kas neapšaubāmi mūs raksturo. Mūs raksturo diezgan liela spītība, neatlaidība. Daudzi cilvēki ir gudri, daudzi ir arī sirdsgudri, kas ir vēl lielāka vērtība kā varbūt augstskolā iegūta gudrība, bet problēma mums ir ar cieņu," atzīt Gunta Ancāne. "Es domāju, ka mēs nākam no ārkārtīgi smagas pagātnes šai ziņā, kur pietrūkusi cieņa ir vienam pret otru pilnīgi traģiskā un katastrofālā līmenī. Tas nozīmē, ka

cilvēkiem, kuri nav izjutuši pret sevi cieņu jau no agras bērnības, viņiem nav viss kārtībā ar pašcieņu: ir pašcieņas traucējumi, pašvērtības traucējumi."

Profesore vērtē, ja talantīgam cilvēkam, un mums ir daudz talantīgu cilvēku, kas varētu būt pasaules līmeņa mākslinieki, ir zema pašvērtības izjūta, viņam nav drosmes sevi parādīt, aut redzēt savus talantus arī citiem cilvēkiem, priecāties par saviem talantiem. 

"Tas ir otrs mūsu mīnuss, ka mēs ne visai  protam priecāties. Mēs baidāmies priecāties, mēs esam ļoti jauki kritizētāji, jo tur nevar kļūdīties. Vienmēr var pateikt, ka tur kaut kas nebija īsti labi, tāpēc, ka nekad nekas nav perfekti, vai teātra izrāde, vai kāds dziedātājs, vai kāds runātājs.

Bet mums līdz ar to ir tas, ko es nosauktu par kritiski negatīvu domāšanu, kamēr aicinājums izglītotiem ļaužiem tomēr būtu būt kritiski analītiskiem domātājiem. Mēs neprotam būt kritiski analītiski, mēs esam kritiski negatīvi domājoši," norāda Gunta Ancāne.

"Kritiski, analītiski domājoši cilvēki redzēs vājās vietas, bet viņi redzēs arī stiprās vietas, un viņi pateiks komplimentu par to, cik labi tu to izdarīji un cik tev labi tas sanāca. Un cik skaisti galu galā tu šodien izskaties. Es nedomāju tos pielīdējs un komplimenta teicējus, es viņus saucu par augļu mušiņām, tā ir milzīga pataloģija," uzskata Gunta Ancāne. " Šis ir temats, kas mums liek atzīt, ka mums vēl ir daudz darāmā, lai mēs labi justos, novelkot tās smalkās robežas starp, piemēram, pazemību un pieklājību, starp uzpūtīgu lepnību un lepnumu. Mums ļoti pietrūkst lepnuma!"