Latvijas Radio šajā gadā atzīmēs savu simtgadi un tas ir vēl viens iemesls satikties un sarunāties ar savējiem. Orests Silabriedis ir Latvijas Radio klausītāju, īpaši jau programmas Latvijas Radio 3 "Klasika" auditorijas viens no iecienītākajiem raidījumu vadītājiem. Zinošs, tiešs un smalks arī sarežģītu sarunu vedējs. Orests ir arī mūzikas apskatnieks, žurnāla "Mūzikas Saule" galvenais redaktors un Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs. Kādam ir jābūt cilvēkam, lai ne tikai runātu, bet arī ieklausītos?

"Es ļoti ceru, ka radio nepārvērtīsies par mediju, kurā visu, kas skan ēterā, filmēs. Mēs zinām, ka filmē, rāda ļoti daudz. Una Rozenbauma savulaik, dzirdot šo manu postulātu, teica, ka uzdāvinās man krekliņu ar uzrakstu „Konservs”. Bet es no šīs konservativitātes nekautrējos, man ļoti patīk, ka radio joprojām dod vaļu iztēlei," sarunā atzīst Orests Silabriedis.

(..)

Tu kādu no valodām mācies apzināti? Tu paņem kādu valodu un mācies?

Orests Silabriedis: Man ļoti patika tā ģimenes vecmodīgā tradīcija, ka mums bija "vācu dienas" un "krievu dienas". Mana vecmāmiņa un vectante auga ģimenē, kurā sarunājas krieviski, jo senči bija no Baltkrievijas. Un tad bija bērnībā tā - šodien mēs runāsim tikai vāciski, šodien mēs runāsim tikai krieviski. Tas man ļoti patika. Skolā franču valoda.

Necik tālāk arī nekas laikam neuzradās līdz brīdim, kad es nolēmu, ka jāmācās igauņu valodu, jo viena ļoti, ļoti šarmanta igauniete Igaunijas speciāli izveidotā mājaslapā dara ko var, lai cilvēks to igauņu valodas slieksni pārvarētu. Bet vienā brīdī sapratu - ja man nebūs guru, tad neviena šarmantā igauniete nespēs man paskaidrot atšķirību starp noliegumu un apliecinājumu, kur nu vēl tā lietvārdu sistēma.

Tas, ko man tiešām gribas izkopt un ko es ļoti mērķtiecīgi daru, tā ir valoda, gan rakstu, gan mutvārdu. Tā pati latviešu valoda tā ir. Tur gan es nekad nepārstāšu lasīt, mācīties, kontrolēt sevi, pārveidot sevi.

Latviešu valoda nemitīgi mainās.

Orests Silabriedis: Es domāju, ja cilvēks grib būt ļoti labs kādā jomā, tad viņam ir jāmainās.

Tev ir viegli pieņemt izmaiņas? Manā bērnībā sāls bija vīriešu dzimtē. Šobrīd, ja pareizi saprotu, drīkst lietot abās. 

Orests Silabriedis: Drīkst lietot abās. Un man sāls nekad nebūs sieviete. Man tas vienmēr būs vīrietis. Tas sāls.

Tad tu tomēr nepieņem valodnieku ieteiktās izmaiņas?

Orests Silabriedis: Es pastrīdos. Man vispār bieži pirmā reakcija ir - nē! Šausmīgs raksturs. Un tad es ļoti mēģinu jau vismaz 25 gadus kaut ko drusku mainīt un to nē nomainīt uz varbūt. Un, ja cilvēks ļoti labi argumentē, viņš var mani pārliecināt, un tad es pārprogrammēšu sevi noteikti. 

Tu esi ne tikai radio raidījuma vadītājs, bet jau kādu laiku arī esi Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs. Vai programmu veidošanu koncertzālei kaut kādā ziņā var salīdzināt ar raidījuma veidošanu?

Orests Silabriedis: Nē. Ir pilnīgi cits atbildības leņķis. Bet ar to es negribētu teikt, ka sēdēšana radio studijā drīkst būt kaut kādā ziņā bezatbildīga. Nekādā gadījumā. Bet radio gadījumā tomēr ir daudz vieglāk likt cilvēkiem vai aicināt cilvēkus klausīties to, ko es tajā brīdī uzskatīšu par svarīgu, vērtīgu. Varbūt vienkārši izklaidējošu, varbūt vienkārši diennakts stundai piestāvīgu. Un klausītājs, protams, drīkst iekšēji ar mani strīdēties.

Un, ja kādam riebjas klavierkoncerti, tad viņš šo epizodi neklausīsies un pārslēgs uz citu kanālu. Un mēs zinām, ka ir klausītāji, kuri izslēdz, kad skan baroks. Nu katram kaut kāda sava pretvieta mūzikā, tomēr radio ir daudz vairāk iespēju dot cilvēkam uzzināt to, ko viņš vēl nezina.

Raidījumā skan:

  1. Rūta Dūduma-Ķirse. "Šķiltin šķīla valodiņa"
  2. Līva Dumpe. "Tālskatis"
  3. Aldis Kolosovs. "Tā meitene"
  4. Nielslens Lielsliens. "Vijciema lāči"