Pēc Talsu rallija 2009.gadā Raimonds saprata, ka neapstāsies pie nacionālā mēroga. Protams, bija jāuzkrāj pieredze un zināšanas.

Pasaules rallija čempionāta posma sarīkošana Latvijā vēl salīdzinoši nesenā pagātnē šķita utopiska fantāzija, bet tagad tā ir realitāte - 2024. gada sezonā Rīgā un Kurzemē būs dzirdama pamatīga motoru rūkoņa. Pasaules rallija čempionāta posmu klātienē varētu apmeklēt ap 50 000 skatītāju, bet vērot tiešraidē līdz pat 80 miljoniem TV skatītāju visā pasaulē.

Sacensību rīkotājs „RA Events” direktors, Latvijas Automobiļu federācijas Rallija komisijas vadītājs Raimonds Strokšs atzīst, ka pasaules autosporta hierarhijā šis rallijs ieņem otro vietu aiz līderes Pirmās formulas (F-1).

"Es tiešām vēlos šo ralliju noorganizēt visaugstākajā iespējamā līmenī, kā mēs to spējam un mākam ar manu komandu. Es to saucu par savu Everestu, un man tajā ir jāuzkāpj, lai ko tas man prasa.

Un arī manai komandai, lai ko tas prasītu. Es varu pateikt, ka, visticamāk, ar savām rokām, savai valstij Latvijai es neko lielāku nevarēšu iedot, un šis ir lielākais, ko es varu izdarīt savas valsts labā un un atpazīstamībā, un finanšu pienesumā," vērtē Raimonds Strokšs. "Līdz ar to man vienkārši ir tas jāizdara, lai ko tas prasītu. Un tas ir mans Everests, kurā man kopā ar manu komandu, ar visu Latvijas autosporta sabiedrību, ar Latvijas faniem, ar pilsētu vadītājiem, ar mūsu partneriem, mums vienkārši kopā ir jāuzkāpj."

Raimonda Strokša sieva Sabīne Strokša ir baletdejotāja - kā ir sadzīvot tik dažādu vai vienādu profesiju pārstāvjiem?

Raimonds Strokšs: Es esmu klātienē redzējis vairāk nekā 220 baleta izrāžu. Domāju, ka pēc operas darbiniekiem es varētu būt viens no rekordistiem.

Man ļoti patīk iet atbalstīt manu sievu un, protams, 218 izrādēs no 220 ir dejojusi mana sieva.

Cik es esmu iepazinis to pasauli, jā, man patīk. Ja tur nedejotu mana sieva, visticamāk, tik daudz izrādes es neapmeklētu. Tas tandēms ir interesants. Ļoti daudziem liekas - balerīna un autosportists, kas tam visam var būt kopīgs, bet kopīga faktiski ir ļoti daudz. Visticamāk, pāri visam ir tas smagais darbs, jo gan man, kad tuvojās pasākumi, es varu mēnesi nodzīvot, un es to saucu par kosmosu, tu vienkārši strādā tik, cik tev vajag stundas, un tev nav brīvdienu. Tu vienkārši iekāpt tajā darba ātruma ritenī un neizkāp ārā, kamēr pasākums nebeidzās. Un manai sievai ir tieši tāpat, kad viņa gatavo pirmizrādi vai vienkārši kādu lielu izrādi pēc lielāka pārtraukuma. Viņai nesen bija "Gulbju ezerā" pirmizrāde Baltā gulbja lomā, viņa faktiski 40 dienas tā kā bija, bet nebija. Viņa ir iekāpusi tajā ritenī, viņas strādā, viņa koncentrējās, vakaros skatās video, viņa domās ir tur. Es jau zinu,

es labi pazīstu savu sievu, es viņai saku: tiksimies tajā un tajā datumā, kas ir nākamā diena pēc izrādes, jo es arī viņai ne traucēju, ne pārmetu, es vienkārši zinu, ka tā tas ir. 

Un es aizeju uz to pirmizrādi, apsēžos operā, viņa iznāk un viņas pirmie divi trīs soļi, trīs kustības, un es redzu, ka tur viss ir kārtībā. Kad es vēroju savu sievu dejojot, es, protams, uztraucos, man ir satraukums iekšā. Tajā izrādē, kas bija nesen, man bija tā, ka es pēc pirmajām trim viņas kustībām sapratu, ka viņa ir tā nostrādājusi to lomu, ka man nav par ko uztraukties. Es pārslēdzu savu uztraukumu vai stresiņu uz izbaudīšanu, vienkārši nosēdēju visu izrādi ar smaidu uz lūpām, un mana sieva nodejoja fantastiski savu debiju Baltā gulbja lomā un izdarīja visu uz 110%. Tas arī ir tas kopīgais.