Rudīte Kalpiņa ir rakstniece, redaktore, grāmatu „Smaržas mīļotajai meitenei”, „Vīrietis meliem, glaimiem un izpriecām”, un „Harijam augot” autore. Bet tēvabrāļa Otomāra gandrīz 20 gadu garumā rakstītās atmiņas par mūžā piedzīvoto un Bigauņciema, Lapmežciema un Ragaciema dzīvi viņa pārvērtusi grāmatā „Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts”. 

Kopš 2015. gada Rudīte ir literatūras, publicistikas un vēstures žurnāla „Domuzīme” galvenā redaktore. „Domuzīme” ir viens no nedaudzajiem kultūras medijiem, kas turpina drukātās periodikas daudzpusīgo tradīciju. Tai ir iespējas būt par pretstatu ātro ziņu spiedienam un tukšai vāvuļošanai, neizkoptai, nabadzīgai valodai un plakanam, brutālam cilvēka dzīves un pasaules redzējumam.

2023. gada pavasarī bija diskusija par krievu valodas un kultūras vietu Latvijas sabiedrībā, un jūs toreiz esat teikusi tādus vārdus: "Es domāju, ka tā ir retorika, kas ir bijusi saistīta ar divkopienu valsti, divvalodīgu sabiedrību, tā aiziet pagātnē. Vienkārši caur šo prizmu ir jāskatās uz šodienu."

Ir pagājuši divi gadi, pat vairāk, vai kaut kas ir mainījies šajā ziņā uz vienu vai uz otru pusi? Kā jūs redzat situāciju šobrīd? Kāds stāvoklis mūsu valstī ir latviešu valodai?

Rudīte Kalpiņa: Latviešu valodai juridiski ir vislabākais stāvoklis nostiprināts maksimāli visos likumos, lai gan ir arī caurumi, kuri tiek prasmīgi izmantoti. Man šķiet, ka ir būtiski, ka mēs paši apzināmies, ka neviens cits šai ziņā mums palīgā nenāks, pat ne NATO. Valodu mums pašiem jāspēj nosargāt un to nostiprināt. Bet es domāju, ka, beidzoties Egila Levita prezidentūrai, viņš ļoti daudz runāja par valodu, ka mums ir zudusi vīzija par to, kā būtu jābūt, vai, teiksim, kas ir tas ideālais, uz ko mēs ejam. 

To dažās minūtēs izrunāt nevaram, bet skaidrs ir viens, ka gan, manuprāt, medijiem, gan arī politiķiem ir skaidri jādefinē tas, ka viņi saprot, kāda ir šī vīzija, kas ir jāiedzīvina. Un, proti, publiskā telpa ir latviešu valodas telpa. 

Ko jūs saprotat ar publisko telpu?

Rudīte Kalpiņa: Publiskā telpa nozīmē, ka mums ir Sabiedriskais medijs latviešu valodā. Starp citu, Sanita Upleja nesen atcerējās, ka vēl divtūkstošo gadu sākumā nebija šāda krievu kanāla [Latvijas Radio 4], to izveidoja pēc tam.

Ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko savā nupat izdotajā latviešu tulkojumā romānā ["Pamesto noslēpumu muzejs"] piemin šo 90. gadu, divtūkstošo gadu sākuma informatīvo karu, kādu Krievija izvērsa bijušajās padomju teritorijās, kas tai piederēja it kā. Mēs to tā nesapratām, bet atcerēsimies, ka tieši ap to laiku mīkstināja gan Valodas likumu, gan arī sadeva ļoti daudz licences krievu radio. Tur vēl bija daži citi kāzusi... 

Mēs bieži vien nesaprotam, neredzam to lielo bildi vai redzam to ar pārāk lielu laika distanci. Man šķiet, ka mēs pārāk maz ko darām valodas politikas nostiprināšanā. Mēs, patiesību sakot, arī skaidri neesam pateikuši tiem, kas runā krieviski, kā būtu jābūt un ko mēs sagaidām. Ja to pasaku es, tā ir viena lieta. Faktiski tai vīzijai ir jābūt atkārtotai bieži no politiķiem, jo tomēr cilvēki pievelkas un reaģē uz to. Protams, tagad mēs dzirdam, ik pa laikam tiek pieņemtas kādas izmaiņas un lēmumi saistībā ar valodu, tas ir kā solis pa solim, bet mums ir jārunā par to lielo bildi.

 

Raidījumā skan:

  1. Igo – "Par smilgām"
  2. Inga Bērziņa – "Saules dimanti"
  3. Uldis Stabulnieks – "Dziesmiņa par laiku"
  4. Mārtiņš Brauns – "Sapnis par Rīgu"