“Džezs man vienmēr ir paticis, pat bērnu mūzikas laikā pirku grāmatnīcā Maskavā izdotas notis ar gataviem džeza skaņdarbiem un metināju spēlēt. Par katru moderno akordu jūsmoju, cik skaisti tas skan. Tas mani sen aizrāva,” savu mīlestību pret džezu atklāj mūziķe Agita Rando. “Spēlēju tās notis un priecājos.”

Reiz kāda ērģelniece kļuva par džeza pianisti, lai varētu spēlēt savu mūziku… Maza pasaka, kuras pamatā ir reāls dzīves stāsts. Šovakar Monopolā - džeza pianiste, ērģelniece un komponiste no Berlīnes Agita Rando.

Agitas mūzikas izglītības ceļš ir bijis klasisks – bērnu mūzikas skola Cēsīs, kur apguva klavierspēli, tad mācības mūzikas vidusskolā un Mūzikas akadēmijā, kur jau apguva ērģeļspēli.

“Ja džezu nevar studēt, ērģeles bija otra lieta, kas man ļoti patika,” atklāj Agita.

Pēc studijām Rīgā, Agita ieguva stipendiju ērģeļspēles studijām Brēmenē pie slavenā zviedru ērģelnieka Hansa Ūlas Eriksona. Savukārt pēc divu gadu ērģeļspēles studijām Agita uzzinājusi, ka šajā pašā augstskolā var apgūt arī džeza klavieru spēli. Kārdinājums bijis liels izmēģināt spēkus iestāties šajā nodaļā. Un tas arī izdevies - no desmit pretendentiem uzņēma divus, viena no tām bija Agita. Tā sākas viņas džeza pianistes dzīve.

Arī savu pirmo skaņdarbu Agita uzrakstījusi, studējot tieši džeza klavieres. Bet iesākums komponēšanai meklējams vēl senāk.

“Pirmo skaņdarbu uzrakstījusi laikā, kad stājos Mūzikas akadēmijā un netiku klavieru nodaļā. Kādā klasē spēlēju tādas akordu secības. Tā bija pirmā kompozīcija, kuru pat nepierakstīju. Pēc ilgiem gadiem šo kompozīciju atcerējos, tad papildināju. Pēc vairākiem gadiem, kad studēju Džeza nodaļā Brēmenē, sāku intensīvi rakstīt. Likās nevienu noti no sevis neizspiedīšu, jo es taču neesmu mācījusies kompozīciju,” atminas Agita.

“Bija klases vakars džeza pianistiem, bija vajadzīgi trīs skaņdarbiņi atskaņošanai. Šķīru grāmatu un meklēju, neko nevar atrast. Tad es domāju, ja viss liekas tik stulbi, uzraksti pati kaut ko. Tad pāris dienu laikā uzrakstīju trīs dažāda rakstura skaņdarbus. Visi bija pārsteigti un apmierināti, jo nevienam nebija ne jausmas, ka es pati rakstu,” stāsta Agita.

Viņa atzīst, ka sevi labprātāk dēvētu par skaņradi, jo komponisti ir tie, kas sacer lielas formas darbus. Agita raksta, kā jūtas un tā, lai pašai patiktu uzrakstīto arī spēlēt.