„Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā šogad saņems režisors, aktieris un skatuves mākslas pedagogs Edmunds Freibergs.

Kādas ir sajūtas un pārdomas, saņemot Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu?

Edmunds Freibergs: Sajūtas ir ļoti patīkamas, jo jebkurš tāds labs vērtējums tavam darbam raisa gandarījumu un prieku. Protams, ka arī šī balva manī raisīja tādu gandarījumu. Bet tas nozīmē arī to, ka ir noiets diezgan garš, ja tā var teikt, etaps. Jautājums par nākotni un par to... tā jau gribas vēl kaut ko radošu izdarīt, bet ir jāsaprot, ja kad gadi iet un tā dzīve ir kaut kā jāmaina. Pareizi jau arī ir, jādod ceļu jaunajiem.

Edmunds Freibergs vērtē, ka viņa ceļš teātrī pirmajos gados pašķīries un nav bijis mokošu problēmu.

Edmunds Freibergs: Tas milzīgi garais laiks, tie garie gadi ir tiešām paskrējuši, bet

teātrī laiks paiet ļoti ātri. Tāpēc, ka tā dzīve teātrī ir tik intensīva un, ja viņa nav intensīva, tas nozīmē, ka tu īsti teātrim nederi, ka tev nav darba, nav lomu. Ja tev ir darbs, tad dzīve paskrien ļoti, ļoti ātri. Tikai tā pagūsti attapties, jēziņ, jau tik gadu! 

No šī viedokļa šī balva ir tāds atgādinājums jeb tāds vainagojums kādam diezgan lielam dzīves periodam. Tas, ka šis vainagojums, paldies Dievam, ir tik patīkams un apliecina to, par ko mēs visi vienmēr domājam, vai tā dzīve un tas padarītais darbs ir ko vērts. Bet ja tavi kolēģi tev tomēr apliecina un pasaka, ka tik traki nav, ka ir kaut ko vērts, tad tā sajūta ir gandarījuma pilna.

Visu dzīvi baudījis ne tikai kolēģu atzinību, bet arī publikas mīlestību.

Edmunds Freibergs: To nevar arī ar varu dabūt, publiku nevar piespiest - mīliet mani. Jā, ir bijuši daudz tādu brīžu, kad es esmu jutis tādu siltumu un labvēlīgu attieksmi, bet galvenais ir, man vienmēr ir bijis svarīgi tajās lomās, ko spēlēju, tādu nav daudz, sajust to, ka tā publika ir kopā ar mani. Ka es spēlēju, ka viņi mani jūt un viņi iet man līdzi. Kas viņi mani neievēro, bet iet man līdz. Tā ir brīnišķīga sajūta. 

Otra lieta. Pēc manām izrādēm es vienmēr mēģinu tā neuzkrītoši skatīties uz skatītājiem, kas iet ārā no zāles. (..)

Tad man ir ļoti svarīgi sajust, vai skatītājos ir kaut kas izmainījies, vai viņi kaut ko saņēmuši no šīs izrādes? Pat ne, teiksim, tieši emocionālā ziņā, jo skatītājs jau ienāk zālē kā balta lapa, nu, rādiet man kaut ko. Es sēžu un skatos, lēnām, vai nu es aizeju līdzi izrādei, sāk viņu vērot, jeb man garlaicīgi,  sāk skatīties pulkstenī, tagad mobilajos telefonos.

Ja tā izrāde ir pārņēmusi cilvēku, tad viņa kādas pēdas atstāj arī pēc tam un to var manīt. Ne jau vienmēr ir jābūt tā, ka visa publika ar saraudātiem ģīmjiem nāk no zāles ārā, bet tas, ka viņi kaut ko no šīs izrādes ir saņēmuši, pat tajā līmenī, ka viņu kārtīgi izsmējušies. Arī labi. Kā "Žurkā Kornēlijā".

Man patīk gan smīdināt, gan raudināt. Tas ir tāds vienkāršotākas piegājiens teātrim, bet teātrim ir jāsniedz emocijas un tā viela pārdomām vienalga nāk caur emocijām. Ne tā kā lekcijā, tikai caur prātu. (..) Teātris kā visas mākslas, tā ir emociju māksla, līdz ar to vajag raudāt teātrī un smieties. Ja to var panākt, tas nemaz nav tas pats sliktākais rezultāts.

Es pats arī, ja ir laba izrāde un es ar viņu saslēdzos kā skatītājs, tad es varu raudāt un smieties līdzi, un apbrīnot un cienīt to, ko dara kolēģi.

Bet brīžiem man ir garlaicīgi.

Edmunds Freibergs strādājis Latvijas Nacionālajā teātrī kopš 1974. gada, līdzās aktiera darbam uzreiz sākot arī režijas, bet pirms tam četrus gadus nostrādājis Valmieras teātrī, tātad kopumā teātrim atdoti nu jau vairāk nekā 50 gadi. No 1995. līdz 2011. gadam bijis Latvijas Nacionālā teātra galvenais režisors, īpašu uzmanību pievēršot latviešu autoru darbu iestudējumiem. Viņa izrādes ir gadiem balstījušas teātra repertuāru, jo skatītājiem ir bijusi vajadzīga režisora cilvēciskā un iejūtīgā intonācija, ar kuru viņš slēdz ikkatru darbu, ļaujot skatītājiem ticēt tam, ka katra cilvēka dzīve ir uzmanības un mīlestības vērta.

Pirms gadiem četriem savā jubilejas intervijā režisors teica tā: „Man kā teātra režisoram it kā nav nekā taustāma, ko parādīt: es neesmu ne izkalis skulptūru, ne uzgleznojis gleznu vai iestādījis dārzu. Bet man ir tā sajūta, ka esmu devis cilvēkiem prieku. Un tā ir ļoti laba sajūta.”