Neiecietība. Šis vārds bieži minēts sabiedrībā, bet vai saprasts un sevī atrasts? Šo vārdu pēdējā laika intervijā bieži min arī mūsu šī vakara viešņa. Kāpēc? Vaicāsim viņai pašai - Satversmes tiesas priekšsēdētājai profesorei Sanitai Osipovai.

"Esmu par to daudz domājusi, kāpēc mēs nedzīvojam šobrīd tik labi, kā mēs varētu dzīvot. Mēs esam atguvuši savu valsti, mēs 30 gadus esam cēluši viņu, stiprinājuši. Kāpēc nav tā labklājība, kurā ikviens jūtās laimīgs?" sarunā raidījumā Monopols vērtē Sanita Osipova. "Lielā mērā tas ir saistīts, manuprāt, arī ar to, kā sabiedrības locekļi viens pret otru izturas,

cik ļoti mēs viens otru cienām kā cilvēku, cik ļoti mēs esam gatavi nejaukties kaimiņu dzīve un nemācīt viņam pareizi dzīvot. Vienlaicīgi, cik ļoti mēs drīkstam nejaukties, jo ir tās situācijas kā vardarbību kaimiņu ģimenē, kur mums ir jāiejaucas. Tā nav iecietība vai neiecietība, patiesībā tas ir kāda cilvēka palīgā sauciens."

"Pārdomājot vēsturi, Padomju Savienībā es ļoti labi atceros, kā mani valsts mācīja, kāds pedagogs, aktīvā, kāds mazāk aktīvi par to, ka ir pareizās atbildes uz jautājumiem un nepareizās atbildes. Par to, ka mēs dzīvojam pareizi, mēs esam laimīgi un visi pārējie dzīvo nepareizi, un, ja kāds nemāk dzīvot tā, kā mēs, tad mēs viņu varam piespiest. Un tie ir disidenti, kas nonāca psihiatriskajās slimnīcās, un, ja viņi arī tur netika izārstēti, viņi nonāca cietumā," turpina Sanita osipova. "Tātad ir pareizās atbildes un nepareizās atbildes, bet, ja mēs dzīvojam brīvā pasaulē un cienām otra cilvēka viedokli, un,

ja ir tās visas brīvības, kuras ir izcīnījuši lēnā garā cilvēki pēdējos 200 gados, kā apziņas brīvību un vārda brīvība, un tiesības uz savu personisko dzīvi, veidot viņu tā, kā es gribu, tas nozīmē, ka pārējiem ir jāpieņem to, ka es varu gribēt būt savādāks."

Sanita Osipova ir Latvijas juriste, tiesnese, tiesību zinātniece. Absolvējusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, kur 1998. gadā ieguvusi arī doktora grādu. Strādājusi Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē Tiesību teorijas un politisko zinātņu, kā arī Tiesību teorijas un vēstures katedrā, bijusi Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes dekāne un asociētā profesore.

No 2006. gada Sanita Osipova ir Latvijas Universitātes profesore. 2011. gadā ievēlēta par Satversmes tiesas tiesnesi.

Sanita Osipova ir veikusi plašu zinātnisko darbību, piedaloties ar referātiem starptautiskās zinātniskajās konferencēs un rakstot mācību grāmatas. Vairāk nekā 100 dažādu publikāciju autore.

2017. gadā ievēlēta par Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieci. Veicot šos amata pienākumus, īstenota Satversmes tiesas 20. jubilejas gadā uzsākta iniciatīva - Sanita un citi Satversmes tiesas tiesneši apmeklējuši izglītības iestādes ar lekcijām par tiesneša profesiju un Latvijas tiesību sistēmu.

2020. gada 14. oktobrī Sanita Osipova ievēlēta par Satversmes tiesas priešsēdētāju. Drīz pēc tam Satversmes tiesa lēmusi, ka Darba likumā noteiktais par atvaļinājumu tikai bērna tēvam neatbilst Satversmei, un paziņojusi spriedumu par viendzimumu pāra tiesībām uz bērna dzimšanas atvaļinājumu. 

Sanita Osipova arī kļuvusi par 2020. gada Eiropas cilvēku Latvijā.

Vērtējot šī brīža situāciju un cilvēku pārmetumus par brīvības ierobežošanu Covid-19 sakarā, Sanita Osipova atzīst, ka brīvībai noteikti ir jābūt kopā ar atbildību un pienākumu.

"Pirmkārt, brīvība viena pati vispār pastāvēt nevar. Ja man ir brīvība, bet kādam citam nav pienākums man kaut ko palīdzēt, vai man nav atbildība par to, kā es to savu brīvību realizēju, tad tas viss nefunkcionē. Un tas, ko mēs ļoti bieži dzirdam, tā ir brīvība, kas ir patvaļa juridiskā izpratnē, jo brīvība ārpus likumiem ir patvaļa. Jo brīvībai ir jāpalīdz man dzīvot cilvēku sabiedrībā, nevis jāapdraud pārējos cilvēkus ar savu brīvību," uzskata Sanita Osipova. "Un šobrīd mums ir jāatceras, ka mēs jau nedzīvojam tādā normālā situācijā, mums ir ārkārtas stāvoklis. Man liekas, ja būtu karš un ja bumbotu, nevienam prātā neienāktu apšaubīt to, ka ir ierobežota brīvība.

Turklāt, manuprāt, vārda brīvība šobrīd nav ierobežota, ir ierobežotas varbūt formas, kādā mēs varam paust. Bet mēs arī šobrīd izmantojam, piemēram, vārda brīvību, un sociālie tīkli, iespējas vēstules rakstīt, pa telefonu zvanīt, galu galā iefilmēt rullīti un aizsūtīt uz kādu televīzijas raidījumu vai radio. Vai zvanīt uz televīzijas raidījumu vai radio. Ir tik daudzas formas, kā mēs varam īstenot savu vārda brīvību, kāpēc tikai šai vienā formā, izejot un šajā pulcēšanās brīvībā mēs gribam viņu paust."

"Pašapziņa noteikti ir nepieciešama, jo dzīvojot demokrātiskā sabiedrībā, kur ikviens ir valsts, un tas ir sauklis, kas bija uz Latvijas simtgadi - "Es esmu valsts!". Ikviens no mums ir valsts, un tāpēc tā ir demokrātija, un mūsu valsts ir tik stipra un tik pašapzinīga, cik ikviens no mums," atzīst Saimta osipova. "Pašapziņu varētu latvju dainās atrast. "Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zemi." Tā ir pašapziņa - labāk es mirtu stāvus, nekā dzīvoju rāpus.

Pašapziņa un pilsoniskā drosme ir vajadzīga ikvienam. Tā tautas gudrība jau mūsos dzīvo. Un no paaudzes uz paaudzi mums ir mēģināts iekodēt ļoti daudzas labas lietas."