Ir 1. aprīlis, un mazliet pajokot drīkst arī nopietnākajā no visām Latvijas raidstacijām. Monopola sarunā par galējās robežas pārkāpšanu satiekamies ar pieprasītu izvadītāju… April april! Ar jokdari Edgaru Bāliņu. Iespējams, ka pat ievērojot robežas.

Viņa joki un caur jokiem izstāstītās nopietnās lietas atrod dažādus ceļus pie auditorijas. Viņš mēdz rakstīt scenārijus pasākumiem, pats uzstāties kā standup komiķis, viņš ir daļa no superpopulārā raidieraksta "Bize vaļā" un daļa arī no savā auditorijā superpopulārās grupas "Singapūras satīns" un ne tikai. 

Tev jau ir tā muļķīgā sajūta, kāda ir, piemēram, Andrim Freidenfeldam, ka tu zini, ka no tevis visu gaida jokus?

Edgars Bāliņš: Jā, tāda tāda sajūta ir bijusi agrāk. Nu varbūt tuvākajā lokā vairs tā sen nav, jo zina, ka patiesībā esmu ārkārtīgi nopietns cilvēks un jokojam tikai tad, kad sanākam visi kopā. Bet no mazpazīstamākiem cilvēkiem dažkārt dzird: Edgar, pastāsti joku.

Galu galā tev sociālajos tīklos cilvēki tomēr seko, lai lai dabūtu jokus. Bet tu nekautrējies arī nopietnas lietas caur jokiem stāstīt.

Edgars Bāliņš: Ja tu esi uzbūvējis šādu platformu, tā ir arī atbildība, kurā tu tev ir jāpasaka kaut kādas nopietnas lietas, lai jaut kā palīdzēt sabiedrībai un citiem.

Bet tev pašam nav kādreiz nomācoša sajūta - nu tagad joko, Edgar?

Edgars Bāliņš: Nē, es pats pēc tās esmu gājis. Es vienkārši dažkārt pasaku - nē, es nejokošu. Es arī nevaru vienmēr Tomam Grēviņam, uz ielas satiekot, paprasīt - uzliec dziesmu!

Kurā brīdī tu saproti, ka joks ir labs veids, kādā sevi izpaust?

Edgars Bāliņš: Vai nu īstajās vietās, kas ir tas pats podkāsts, vai ar ansambli "Singapūras satīns", vai uz skatuves, kad tas ir nepieciešams, ka tas var izkrāšņot pasākumu. Ikdienas sarunās jau tā krietni mierīgāk tas viss ir.

Bet draugu kompānijā?

Edgars Bāliņš: Lai cik tas varbūt neticami neizklausītos, parasti esmu pats klusākais draugu kompānijās.

Jo vecāks paliec, vairāk izbaudi to seno latviešu teicienu, ka klusēšana ir zelts, nevis runāšana.

Lielākā daļa tavu darbu, ko tu dari, ir saistīti ar auditoriju. Vai tu esi domājis, ko tu gribētu auditorijā izmainīt ar to, ko tu dari? Vai tev ir kaut kāda sajūta, ka tu vari izmainīt sabiedrību ar to, ko tu dari?

Edgars Bāliņš: Ja par humora pusi skatāmies, es gribētu, lai cilvēki varbūt neuztver sevi tik nopietni. Lai  cilvēki nedomā, ka viņi ir "pasaules nabas" kaut kādā ziņā. Varbūt mazināt kaut kā cilvēka ego nedaudz. Kaut par kripatiņu.

Ir forši par sevi pasmieties, bet, ja kāds cits par tevi, tad mums tā mazāk patīk.

Edgars Bāliņš: Tas ir tāds nerakstīts likums cilvēkiem, ka smieties var par pilnīgi visu, izņemot mani.

bet mani šķiet, ka Latvijas komēdijas žanrā jūs to ļoti trenējat, viens par otru "rēkt" publiski. Pie tā pierod?

Edgars Bāliņš: Jā, pierod. Ar katru reizi arvien mazāk [sāp], jau laid gar ausīm. Agrāk es varēju kaut vai tai pašā "twitterī" vai kur palasīt komentārus un būtu, ko viņš tur tā pateica... Tagad, lai ko tur izlasītu par sevi, ir pilnīgi vienalga.

Bet varbūt tā ir kaut kāda spēja, ko vajadzētu no bērnības trenēt, ka drīkst par tevi pasmieties?

Edgars Bāliņš: Varbūt. Par sliktu noteikti tas nenākti nenāktu. Var redzēt, dažkārt cilvēki, kuri pirmo reizi dzird kaut kādus komentārus par sevi internetā, ka viņi sēž tādā kā depresijā, kad dzird, ak, Dievs, par mani kāds kaut ko sliktu internetā pateica.

Vienīgi šķiet, mēs nemācēsim novilkt robežu starp to, ko sauc par pāri darīšanu, un pasmiešanos. 

Edgars Bāliņš: Es vienmēr esmu teicis, ka pasmieties vienmēr var gandrīz par visu, bet ņirgāties nevar nekad un neparko. Tā ir milzīga atšķirība.

(..) Kā tu domā, vai cilvēks, kurš nodarbojas, pamatā tomēr mēs tevi sabiedrībā zinām kā komiķi, kā "Singapūras satīnu", vai šāds cilvēks varētu saņemt Triju Zvaigžņu ordeni kādreiz?

Edgars Bāliņš: Es domāju, ka jā. Bet tur vajadzētu vēl šo to padarīt. Es domāju, par mūža ieguldījumu Latvijas repā un komēdijā, ar to vien nepietiek, tur vajag kaut ko vēl nedaudz dižāku izdarīt.

Bet tev jau patīk. Redzu publiskajā telpā, tu diezgan aktīvi iesaisties sociālajās kampaņās par dabas aizsardzību, dzīvniekiem. No kurienes tev šī vajadzība vēl tajā visā?

Edgars Bāliņš: Man liekas, ka vienmēr jāatrod laiks arī karmu attīrīt un uzlabot, un iesaistīties kaut kā. Ja ir tā iespēja dota, tā atbildība, ja tev ir tie sekotāji, tad tev viņi arī jāuzvedina uz to labo ceļu, jāatgādina kaut ko labu izdarīt. Piemēram, asinis noziedot, dzīvniekiem noziedot, Ukrainai noziedot.

Kā tev pašam ar to iet?

Edgars Bāliņš: Asinis es neesmu ne reizi noziedojis, jo man ir šausmīgi bail no adatām. Es būtu ļoti slikts narkomāns. Ukrainai esmu noziedojis ļoti daudz, manuprāt. Dzīvniekiem man vajadzētu noziedot vairāk, bet es jau tā uzturu vismaz divus dzīvniekus - suni un kaķi. Un viņiem arī tiek noziedotas divas trešdaļas no algas.

Viņi ir izlutināti, kā mana omīte saka - viņi ir izlutināti kā teļi. Viņiem noteikti ir paveicies [ar saimnieku].

Raidījumā skan:

  1. Jumprava – "Šis ir mans auto"
  2. Raimonda Vazdika – "Apsoli man neko"
  3. Prāta vētra – "Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas"