Monopols ir kā stafete un Ingus Ulmanis stafetes kociņu nu ir nodevis Kārlis Kazākam. Saruna par sarunāšanos ne tikai radio, bet arī mūzikā un ar sevi. Par iekšējo vajadzību iesaistīties un radīt. No „Lādezera” līdz „Dabas koncertzālei” un vēl nerealizētiem stāstiem.

"Monopols man ļoti daudz jaunas mūzikas iemācīja, mācījis lietā, kuru es it kā zinu," skanot viņa pirmajai mūzikas izvēlei, atzīst Ingus Ulmanis.

Katru otro nedēļu tev bija vairākas sarunas. Vai tagad ir jākompensē - tu meklē citus cilvēkus ar ko parunāties?

Ingus Ulmanis: Vēl nē. Man liekas, ka kādreiz arī jāpaklusē. Ir izrunāts daudz, savs ir izdarīts. Un es domāju, ka man jānonāk tā iekšēji emocionāli, kad es vēlos atkal kārtīgi, kārtīgi runāt un izteikties.

Cik ātri man apniks?

Ingus Ulmanis: Diez vai. Un kāpēc es tik ilgus gadus tomēr šeit biju? Tu esi sevī iekšienē meklētājs un caur Monopolu var ļoti ilgi atrast, jo tie cilvēki nav tev tādi loģiski.

Daudzi viesi ir tev "nepieradināti", tu daudzus nepazīsti, kāpēc viņi tā izsakās. Kāpēc viņi izdarījuši tādus secinājumus? Un tie liek aizdomāties, aizdomāties sevī iekšpusē, līdz ar to sevī atrast kaut ko. Tā es varētu teikt, kāpēc man tik ļoti paticis ir šis darbs līdz šim.

Vai tu atceries kādu sarunu, no kuras tu neko negaidīji, bet izrādījās interesanti?

Ingus Ulmanis: Kopumā ņemot ir tā, ka es reizēm tiešām baidos un baidos par vienu lietu, jo tad, kad es gatavojos katram raidījumam, es ļoti, ļoti dziļi iegāju, un man arī vairāki viesi ir teikuši par to, ka mēs tā kā kļūstam draugi vienas stundas laikā. Tad tomēr, aizejot no tās sarunas, es aizmirstu, bet es satieku to pašu cilvēku pēc ilgāka laika, bet viņam jau tā sajūta ir saglabājusies. Un es baidos no šīs sajūtas, ka es patiešām nebūšu tik dziļš, kā viņš sagaida no manis to turpinājumu iepriekšējai sarunai. Bet tīri loģiski, tīri dabiski, ja tev ir mēnesī 10 sarunas ar jauniem cilvēkiem un 12 gadu laikā sakrājās ļoti daudz, tad loģiski, ka es nevaru paturēt to visu.

Vai kādreiz sanāca arī sastrīdēties?

Ingus Ulmanis: Nekad. Es pirmām kārtām nekad sarunā necienīju sevi vairāk, bet es cienīju otru cilvēku vairāk. Un vienalga,

es viņam varu nepiekrist un man nebija jāatklāj un nav jāpierāda sava doma šajā brīdī, man vienkārši jāpaklausās citu cilvēku. Jā, es arī tajā brīdī sakožu zobus, lai kaut ko teiktu, strīdētos, bet es pēc tam pats pārdomāju, kāpēc viņš tā ir izdomājis.

Es vienmēr esmu atradis atbildes, un man vienmēr ir beigušās sarunas ļoti labvēlīgi.

Ko šobrīd  dara Ingus Ulmanis?

Ingus Ulmanis: Es esmu bijis visu laiku nodarbināts, un man pēdējā laikā arī bija tā nodarbinātība lielāka ar mūziku. Man bija jāizšķiras, nebija vairs variantu, es jau esmu jau pāri mēram, sarkanajā jau bija sen iegājis. Un man bija jāsaliek tādi punkti uz i vairāki.

Ingus Ulmanis arī piebilst, ka ir izdomājis vēl kādu darbu, kas ir ārpus mūzikas. "To varbūt ir grūti saprast, bet es esmu izdomājis, kā arī naudu pelnīt tā, bet ar patiku," bilst Ingus Ulmanis.

(..)

Tu visu kaut kur iesaisties. Kas tevi dzen iesaistīties?

Ingus Ulmanis: Mani dzen iesaistīties domas par citiem. Ja man ir dots tāds talants, es neesmu iekšienē arī tā, [tendēts] ka man būtu primāri jāparūpējas par sevi. Man iekšpusē vienmēr ir - domāt par citiem.

Ja man ir tāds talants, ka es saprotu kaut ko, teiksim, kaut vai savā arodā vairāk, es gribu iedot sev un saviem draugiem, saviem kolēģiem, saviem amata biedriem. Vienkārši padod tālāk, dalīties ar to, kas man ir dots. Un tas dzinulis vienkārši pats par sevi iedarbojas.

Es jau varētu to nedarīt, bet kāds piezvana, pajautā, un es kaut kā aizraujos, es sāku runāt, un tas cilvēks, kurš man ir piezvanījis: hei, varbūt, Ingum jāienāk tajā lietā iekšā?  Un tā es visās lietās esmu ielīdis. Tagad ir jaunā mūzikas balva "Gamma". Tieši tāpat. Viens zvans, otrs zvans, trešais, un es jau jūtu, ka es esmu tur kaut kādā veidā iebridis.

Bet tad, kad tu kaut kur iesaisties, tu vari dabūt pa muguru?

Ingus Ulmanis: Es vienmēr dabūju pa muguru. Un tā ir tāda lieta, ka es nekad nelaipoju. Es izsaku savas domas. Es arī klausos, ko citi saka. Bet es esmu ievērojis, ka cilvēkiem nepatīk, ja tu esi pilnīgi atklāts. Tajā nozīmē, ka es netaisos nevienu apvainot personiskā līmenī, bet man ir ļoti būtiski, ja mēs kaut ko darām, tad to darām tādā profesionāli visaugstākajā līmenī, cik nu es saprotu ar to vārdu. Ka mēs darām tā pa īstam un dziļi. Ja nedarām, nedarām, tad darām kaut ko citu. Tāpēc, ka nav laika darīt puspadarītus darbus, nu vienkārši nav laika.

Ir vēl kāds projekts tavā galvā vai kāda ideja, ko tu gribi izritināt?

Ingus Ulmanis: Ceļš aizved, vienmēr ceļš aizved. Bet tas, ka man ir domas un daudzas, un es esmu gan domājusi tādā mediju kontekstā, jo es no radio mācījos žurnālistiku, es daudz ko izpratu, kas tas ir - žurnālistikas amats jeb žurnālista amats. Es gribētu daudz ko noskaidrot par latviskumu, par latviskuma kodu un tādas lietas. Ir jāsaprot, ka tie ir tādi milzeņi apakšā, kas tur iekšpusē guļ ar daudziem jautājumiem, un tie milzeņi kaut kādā veidā ir praktiski jārealizē. Ātrāk nedrīkst ne runāt, ne darīt. Daudzas lietas es neesmu izdarījis, kuras esmu iedomājies, un tās ir palikušas, bet viņas guļ. 

Es atceros vienu sarunu ar tevi par to, ka Latvijas mūzikas izglītības sistēmā vajadzētu ieviest tautas mūzikas instrumentu spēli kā obligātu priekšmetu.

Ingus Ulmanis: Es joprojām tā uzskatu. Ja Mūzikas akadēmijā katram kā obligātās klavieres būtu kāds tautas mūzikas instruments, tas iesēstos ikviena mūsdienu latvieša tādā dziļumā. Un tas nozīmētu, ka, pieņemsim, tu vari būt elektroniķis pēc tam, tu vari būt simfoniķis, tu vari būt vienalga kāda žanra pārstāvis, bet tas latviskais, tā dvēselīte, viņa kaut kur izpaustos. Un tas ir vienīgais veids, kā mēs varam atšķirties kā latvieši, radot jaunas lietas. Jo, ja mēs gribam tikai pielīdzināties citām tautām, mēs nekad nepārspēsim blūzmeņus, rokenrolistus un sibēliusus, un mocartus. Mums ir tāda bagāža, mīļie cilvēki! Es nesaprotu, kurā brīdī mēs esam uz to viegli paskatījušies.

Raidījumā skan:

  1. Madison Cunningham. "Life According To Raechel"
  2. Elpa. "Senā dziesma"
  3. Nick Cave & The Bad Seeds. "Henry Lee ft. P.J. Harvey"
  4. Johnny Cash. "Hurt"