Dzīvot pavirši nedrīkst. To saka mūsu šī vakara viešņa Monopolā, maina savu ikdienu un pieraksta šo laiku dienasgrāmatu.  Sociālantropoloģe, rakstniece, un fotogrāfe Elīna Kursīte.

Šobrīd Elīna Kursīte kopā ar Sarmīti Kolāti raksta grāmatu par rasolu. Elīna Kursīte gan to dēvē par rosolu

"Tagad pareizi ir rasols ar a, savukārt es teiktu, ka tas ir absolūti nepareizi, un es saku rosols, jo kādreiz rosolā vienmēr klāt bija bietes un viņš bija rozā krāsā. Tas 'ros' ir kā rozā," atzīst Elīna Kursīte.

"Rosoli ir ļoti dažādi. Mēs esam piefiksējušas 20 - 30 receptes. Protams, ir vēl vairākas. Mēs braucam pie cilvēkiem, kopā ar viņu gatavojam šo rosolu, lai saprastu, kā tu ko taisi, kāpēc taisi un arī par pašu cilvēku 'nopratinām' šo un to," par projektu stāsta Elīna Kursīte.

"Es, piemēram, vairāk nespēju uztaisīt rosolu bez kaperiem. Kādreiz kaperi bija pilnīgi katrā rosolā. Un vēžu kājiņas bija. Viss bija. Tas, kā tagad taisām, klasiski, ko var nopirkt veikalā, ko mēs saprotam, kas ir rosols, tas ir ļoti kaut kas attāls, kas bija rosolā sākumā. Bez nēģiem, bez zuša rosols bija nožēlojami kādreiz. Tas nebija rosols."

"Es, braucot pie cilvēkiem, uzlaboju savu personīgo rosolu. Es tagad noteikti lieku kaperus, lieku siļķi klāt. Protams, vēl joprojām nelieku burkānus klāt, jo tas gan ir grēks.

Man ļoti patīk rosols. Gastronomiskās cīņas par viņu bijušas vienmēr - par vārdu, par to, vai tur jābūt āboliem, vai nav jābūt āboliem. Ļoti interesants ēdiens," vērtē Elīna Kursīte, kura ir pārliecināta, ka rosols, protams, ir latviešu ēdiens.

Bet nākamo grāmatu gribētu rakstīt par jaunajiem muižniekiem.

"Par tiem pilnīgi nenormālajiem cilvēkiem, kas ir nopirkuši praktiski sabrukušas muižas un grib viņas atjaunot un dzīvot tur, un velta tam savu dzīvi," atklāj Elīna Kursīte.

Fotogrāfe un sociālantropoloģe Elīna Kursīte ieguvusi bakalaura grādu komunikācijas zinātnēs Latvijas Universitātē, bet maģistra grādu sociālajā antropoloģijā – Rīgas Stradiņa universitātē. Elīnas profesionālās izaugsmes ceļi šobrīd turpinās Latvijas Universitātē – viņa raksta disertāciju par 80. un 90. gadu ēdieniem un to praksēm

Elīnas ir izveidojusi vairākas personālizstādes. Kā piemēru var minēt 2019.gada izstādi "Vidzemes dzīvie atmiņu stāsti", kas bija apskatāma Naukšēnu Cilvēkmuzejā. Šī projekta ietvaros Elīna apciemoja Naukšēnu novada iedzīvotājus, lai iemūžinātu viņus fotogrāfijās un uzklausītu viņu atmiņu stāstus.

 Elīna ir arī trīs grāmatu - "Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi", "Latgales pēdējie mohikāņi" un "Nākamā pietura - Mājas"-  līdzautore. Arī visas šīs grāmatas saistītas ar ekspedīcijām, kurās Elīna devusies.

Pati Elīna sevi raksturo kā ļoti zinātkāru – tas atspoguļojas arī iepriekšminētajā;  Elīnas darbi gan viņai, gan pārējai pasaulei atver durvis uz vēl nezināmo, neizpētīto, un ļauj vērtīgus stāstus sadzirdēt un saredzēt plašākai publikai.