Sondra Zaļupe studējusi Ekonomikas un kultūras augstskolā, viņai ir bakalaura grāds kultūras vadībā, nodibinājusi un vadījusi uzņēmumu „Communication ART”. Šobrīd ir mūzikas un kultūras projektu producente, bet viņas sirds darbs ir tekstu radīšana mūzikai.

Laikā, kad Sondra gaidīja meitiņu Emīliju, viņa pamanīja izmaiņas dzimumzīmē un uzzināja - diagnoze melanoma. Viņa neslēpj, ka pēc diagnozes uzzināšanas, spējusi domāt tikai par savu mazo meitiņu, kurai tolaik bijuši vien pāris mēneši. Sondra ir izvēlējusies par to runāt un viņa darbojas melanomas pacientu atbalsta biedrībā „Soli priekšā melanomai”. Šobrīd abi ar vīru, komponistu un sitaminstrumentālistu Rihardu Zaļupi, aktīvi iesaistās dažādās aktivitātēs, lai palīdzētu citiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts.

Veselība un slimība ir ļoti delikāta un personiska tēma, un cilvēki parasti izvēlas klusēt un nerunāt par to. Sondra ir izvēlējusies runāt atklāti.

"Es par to aizvien aizdomājos. Man daudzi cilvēki saka, Sondra, tu esi tik drosmīga, ka tu spēj par to runāt. Bet man bieži vien gribas teikt, varbūt tieši otrādi, varbūt man ir vairāk bail nekā citiem, tāpēc es skaļi par to runāju, lai man varbūt nebūtu tik bail," atzīst Sondra Zaļupe.

"Tas viss tā sakārtojās, ko man apkārt ir tādi cilvēki, kuri mani ļoti atbalsta, iedvesmo un palīdz. Ja es nebūtu satikusi savu kolēģi Olgu Valciņu,  kura man kafejnīcā stāstīja, cik viņa ir ļoti kautrīga un ka viņi nekādi viena pati to nevar ka viņai vajag kādu palīgā. Mani kaut kā ļoti aizkustināja un uzrunāja viņas entuziasms un tā dzirkstele, es sapratu, ka es nesaprotu ne pusi no tā, ko viņi man stāsta, jo viņi ir zinātnieks, es esmu kaut kādā ziņā mākslinieks. Es sapratu, ka es varu dot kaut kādu savu pienesumu," turpina Sondra Zaļupe.

"Arī tad, kad sākās mans ceļš ar ziedojumu vākšanu, es sapratu, lai arī man ar vienu roku ir ļoti daudz kas atņemts, man ar otru roku ļoti daudz kas iedots. Arī mana dzīve līdz melanomai, es jau biju cītīgi pastrādājusi kultūras jomā un tāpat arī mans vīrs jau bija pietiekami atpazīstams, ka es varēju ļoti veikli uzrunāt lielu sabiedrības daļu, lai man palīdz tajā konkrētajā brīdī.

Tad es izjutu tādu aicinājumu, ka man šī balss, kura ir iekustināta kaut kādā ziņā pēc sauciena palīgā, ka es viņu varu likt lietā. Ne tikai saukt palīgā, lai man ziedo naudiņu, bet es varu informēt, varu pastāstīt, es varu aicināt, pievērst uzmanību," atzīst Sondra Zaļupe.

"Man ir prieks par katru, kurš man pasaka, Sondra, paldies, pirms tu par to nerunāji, es vispār nezināju, ka tāda problēma ir. Ir cilvēki, kas nāk un saka, es beidzot aizgāja pārbaudīt to savu dzimumdzīvi, un tagad es guļu naktīs mierīgi."