Jaunais mācību gads Talsu Kristīgajā skolā iesākās īpašāk nekā citkārt. Oficiāli tika atklāta četrus stāvus augstā jaunā skolas piebūve, kas, pateicoties Covid-19 laika attālinātajām mācībām, tika pabeigta ātrāk, nekā plānots. Tajā ir deviņas klašu telpas, bet mazākajām klasēm ir pat atsevišķas rotaļu istabas, kurās atpūsties, nekontaktējoties ar citām klasēm.

Elīna, kas tagad ir skolas darbiniece, ir galvenais iemesls, kādēļ tapa Talsu Kristīgā skola. Kad viņai bija pusotrs gadiņš, viņa pamodās paralizēta. Galvas audzējs un ārstu prognozes bija, ka viņa dzīvos trīs gadus.

„Es teicu – Dievs, glāb viņu, un Elīna izdzīvoja,” stāsta Elīnas mamma, Talsu Kristīgās skolas direktore Inguna Gruzniņa.

Lai Elīnai būtu, kur mācīties par spīti diagnozei, mamma dibināja skolu. Sāka ar 37 audzēkņiem, tagad to ir vairāk nekā 300. Kopš dibināšanas Talsu Kristīgajai skolai bijusi cieša draudzība un kopīga kalpošana ar amerikāņu kristiešiem. Dievs Amerikā izredzēja cilvēkus, kuri patiešām savu dzīvi un finanses ir ieguldījuši Talsu Kristīgajā skolā.

Ceļš līdz skolas izveidei nav bijis viegls. Tagad, atskatoties uz notikušo, Inguna Gruzniņa ar vieglumu stāsta par pieredzi un pārdzīvoto arī ģimenē.

"Kad man Dievs deva sirdī šo vēlēšanos atvērt kristīgo skolu, es vienu vakaru atkal vīram līdzdalu šo savu sapni, un tad gan mans vīrs kļuva ļoti nopietns un viņš teica: "Inguna, tagad tu klausies un klausies uzmanīgi. Vienreiz tu man teici, tu mīli vairāk Dievu. Es to Dievu virtuvē neredzu, štruntu, es to varu norīt. Kad tu atvērsi kristīgo skolu, tā būs otrajā vietā tavā dzīvē, pēc tam mūsu bērni būs trešajā, pēc tam tavi teātri un hobiji būs, tā būs ceturtā vieta, un es tavā dzīvē būšu piektā, sestā vieta. Man to nevajag. Ja tu atvērsi kristīgo skolu, es no tevis šķiršos."

Un šoreiz mans vīrs cēlās kājās un aizcirta durvis un aizgāja. Un es atminos, es ieskrēju guļamistabā, es nokritu uz ceļiem, un es teicu: "Dievs, tas viss tagad ir tavs. Lai kādu lēmumu mans vīrs pieņem, tas ir viņa lēmums. Es atvēršu kristīgo skolu."," stāsta Inguna Gruzniņa.

"Neilgi pēc tam es satikos Talsos ar diviem amerikāņu misionāriem, es izstāstīju šo sapni. Viņi bija no Taileras Teksasā un teica, ka meklēs iespēju man nonākt Amerikā un mācīties," turpina Inguna Gruzniņa.

Viņa neslēpj, ka kolēģi Talsos, kam savu vēlmi un ieceri doties mācīties uz ASV atklājusi, skatījušies greizi. Turklāt arī ziņa no Amerikas, reāls aicinājums doties kavējies.

"Tad es vienu reizi lūdzu, lai pasaka, vai es braukšu. Dievs saka, uzšķir Zēkila grāmatu, es pat nezināju, kas ir Zēkila grāmata, es nelasīju toreiz Bībeli ļoti centīgi. Es uzšķiru, un tur ir rakstīts tā: "Un tad tu, cilvēka bērns, ņem savu ceļa somu un izej viņu acu priekšā no šīs dzīves vietas uz jaunu dzīvesvietu." Nākamajā dienā tika atsūtītas biļetes papīra formātā. Man un divām meitiņām Gruzniņš tika atstāts šaipus Daugavas. To skandālu vajadzēja dzirdēt! Bet es aizbraucu uz Ameriku ar abām meitām. Nonācām Tailerā, un es Mārim biju solījusi, ka es centīšos viņu arī dabūt uz Ameriku. Kurš tad negribēja uz Ameriku 93. gadā braukt," stāsta Inguna Gruzniņa.

Un arī Ingunas vīrs Māris drīz vien nokļuva Amerikā.

"Un Amerikā mans vīrs, kurš bija pret Dievu, pret kristīgo skolu, kad mēs sākām iet baznīcā, viņš sāka klausīties, sāka mācīties angļu valodu, sapras tlietas, un viņš pieņēma Jēzu par savu Glābēju un Pestītāju Amerikā. Un kopš tā brīža sapnis par Kristīgo skolu kļuva par mūsu sapni, un vīrs man palīdzēja atvērt kristīgo skolu. Tā tas bija Amerikā. Un pēc gada mēs atgriezāmies," atklāj Inguna Gruzniņa.