Ivars Drulle strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēju.

Apmēram 20 gadu vecumā Ivaram Drullem bija jāizvēlas, vai stājas mākslas akadēmijā un veido savu tēlnieka karjeru, vai arī kāpj kalnos un attīsta to virzienu.

"Sapratu, ka kalnos es varu kāpt jebkurā gadījumā, bet bez tēlniecības es neizdzīvošu," atzīst Ivars Drulle.

"Es bez zīmuļa nevarēju, visu bērnību zīmēju. Skatos vecās skolas klades, matemātiku, latviešu valodu, tur visi stūri piezīmēti. Matemātikas formula varbūt viducī, apkārt ir ķēmi un ķiņķēziņi sazīmēti," atklāj Ivars Drulle.

Viņš ir gājis zīmēšanas pulciņā, vecāki virzījuši, lai tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā viņš stājas koktēlniecības nodaļā, kas arī būtu praktiskāk. Bet iestājeksāmenos pietrūcis viena punkta, lai iekļūtu. Skolā norādījuši - "šitādi visādi iet uz tēlniekiem". 

"Tā ir laimīgākā nejaušība, kas manā mūžā ir notikusi." atzīst Ivars Drulle.

Bet arī ekstrēmos ceļojumus Ivars Drulle nav atstājis novārtā. Viņš atminas, kā 18 gadu vecumā kopā ar savu skolotāju šķērsojis Rīgas jūras līcis pa ledu. Bet ko šādi ceļojumi dod māksliniekam?

"Tā ir sastapšanās ar nezināmo. Arī līdzīgi mākslā. Laba māksla vienmēr ir kaut kā nezināma apjaušana, izprašana, tā ir vienmēr mēģināšana atrast kaut ko jaunu, nezināmu un neizprotamu. Ekstrēmā ceļošana ir kaut kas līdzīgs. No vienas puses Rīga ir Rīga, tepat ir pilsēta, dūmeņi, bet esot jūrā, pieņemsim 80 kilometrus no jūras [krasta], kur ir totāls ledus tuksnesis, kur nav ne balsis, ne cilvēki, ne iespējama palīdzība, sajūta kā Antarktīdā.

Tad cilvēkā pamostas pavisam savādākas sajūtas, maņas kļūst daudz stiprākas, jo tur nav nekādas smaržas. Izdzīvošana, protams, izdzīvošana, tas ir pats pirmais, kas strādā," atzīst Ivars Drulle. "Cilvēks kļūst gandrīz kā manīgs dzīvnieks naktī, jūti vēlu stiprāk, sajūti ledus vibrācijas - tādas smalkas lietas."

Bet tikpat būtiski viņam kā māksliniekam ir pavadīt laiku rezidencē, piemēram, Parīzē.

"Mākslinieks, kad ir savā ierastajā vidē, viņš pie tās pierod. ir ikdiena - jumts tek, krēsls jālabo, vakariņas jātaisa. Rutīna. Tad ir tāda māksliniekiem ļoti svarīga iespēja pabūt ārā no šīs ierastās vides, kur tev nav jādomā ne par krāniem, ne par kādām sadzīves lietām, vari vienīgi domāt par savu mākslu, savām idejām. Tas ir ļoti svarīgi.

Man nekad dzīvē nav bijis tā, kā esmu lasījis grāmatās, ka 19. gadsimtā mākslinieki vai cienītāji aiziet uz Luvru vai kādu mākslas salonu un sēž pie gleznas stundu vai divas, domā par to gleznu. Atkal aiziet pēc kādām dienām un pēta ilgāku laiku. Mūsu ritmā vienmēr, kad aizbrauc, skrien nenormālā ātrumā, tulznainām kājām atkrīti viesnīcā. Šī bija iespēja, kad vienīgais dienas notikums ir aiziet uz Luvru, apskatīties gleznu un pie viņas ilgi sēdēt un domāt. Tas ir tik svarīgi," vērtē Ivars Drulle.

Bet lūgts izstāstīt kādu jautru atgadījumu no studiju gadiem, Ivars Drulle stāsta par bakalaura darba aizstāvēšanu.

"Lai nenokavētu aizstāvēšanu, es pa nakti paliku Mākslas akadēmijā. Gleznotāju darbnīcās bija ballīte, atceros, ka no rīta bija aizstāvēšana. Kad no rīta pamodos, sapratu, ka neesmu padomājis par apģērbu, kas būtu jāvelk uz aizstāvēšanu. Vienīgais, kas tur bija, bija tāds sieviešu trušādas kažoks. Atceros, ka uzvilku to trušādas kažoku, lai arī bija maijs. Bet mani darbi bija jau izstādīti, un biju ļoti pārliecināts. Es kaut kur biju vienu kurpi pazaudējis, bija kaut kāda nesaprašanās ar kurpēm, galu galā man bija viena kurpe tāda, otra - šitāda.

Laikam runāju pārliecinoši, atzīmi es dabūju 10 - izcili, bet man joprojām ir fotogrāfija, kur es aizstāvos trušādas kažokā maijā un katra kurpe savādāka," stāsta Ivars Drulle.

 

Piecus gadus mācījies Amerikā maģistrantūrā, viņš atgriezās Latvijā un veidoja veiksmīgu karjeru kā pasniedzējs, programmas vadītājs Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā; tēlnieks, kas strādājis ar vairākiem sociāliem tematiem, veidojis izstādes un ieguvis Purvīša balvu.

Viņš arī raksta pārdomu slejas "Kultūras Dienā", publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā "Satori" un žurnālā "Rīgas Laiks". Mākslinieks ir autors jau piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām, viens no retajiem, kas veiksmīgi īsteno arī savu monētu plastiskā veidojuma modeļus.

Bet brīvajā laikā Ivars aizraujas ar dažādiem hobijiem, piemēram, kalnu riteņbraukšanu.

Raidījumā skan:

  1. Brian Eno. "Fractal Zoom"
  2. Hauschka. "Barkersville"
  3. Xiu Xiu. "Into The Night"
  4. Henryk Gorecki. 3. Simfonija (fragments)