Tērpu māksliniece Ieva Ādamsone absolvējusi Rīgas Amatniecības vidusskolas Tekstilmākslas nodaļu ar specializāciju apģērba dizains, bet Latvijas Universitātē studējusi kultūras un mākslas vēsturi. Viņas pirmā darbavieta bija šuvēja modes ateljē, bet vēlāk radījusi zīmolu „Tērpu māksliniece Ieva Ādamsone”. Tieši šī sievišķīgā būtne ir tā, kura tukšā vietā pirmā sāka izgatavot tik nepieciešamos maskēšanās tīklus Ukrainas armijai un „parāva līdzi” veselu kustību. Ievas pašaizliedzīgo darbu un ieguldījumu Ukrainas labā novērtējusi arī valsts augstākā amatpersona – 2024. gadā viņa apbalvota ar Atzinības krustu par nozīmīgu pilsonisko iniciatīvu, nesavtīgu darbu un ievērojamu ieguldījumu Ukrainas karavīru un civiliedzīvotāju atbalstīšanā.  Un vēl Ieva ir mīloša mamma trim bērniem – Emīlijai, Rūtai un Kārlim.

"Es gribētu teikt, ka daudzi noteikti bija iedomājušies mani citādāku, kāda izrādās es esmu. Gan par to, ko tur tērpu mākslinieks, ko viņa vispār saprot no šīs tēmas. Tas ir viens. Otrs arī ir, daudzi cilvēki paziņu lokā, ar kuriem mani ceļi var teikt ir šķīrušies, ka viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem - Ieva, cik tad tu ilgi to, vai tad nepietiek ar to Ukrainu? Tad es saprotu, ka citi cilvēki mani redz patiesībā savādāku, kāda es īstenībā neesmu. Bet šāda es esmu bijusi vienmēr," sarunā min Ieva Ādamsone.

Vai jūs esat noskaidrojusi, kāda jūs esat?

Ieva Ādamsone: Es esmu sava ceļa gājēja. Droši vien es arī neatbilstu kaut kādām ekspektācijām modes industrijā, kādam tur jābūt un kādiem parametriem. Piemēram, man nav laika pārlieku pucēties, jo mans skrējiens ir tāds, kāds viņš ir, un daudz kas man varbūt neliekas tik būtiski. Vai tur pēdējā modes kliedziena somiņa un tādas lietas, bet tāda taisnības cīnītāja es esmu bijusi, man liekas, jau no bērna kājas. Tad tu saproti, ka tie cilvēki nemaz tevi nepazīst.

Vai tas sarūgtina, pārsteidz?

Ieva Ādamsone: Kaut kur droši vien sarūgtina. (..) Es pati smejos par to, sakot, ka es esmu tā kā tāda traka kaķu vecene ar tiem projektiem. Esmu dzirdējusi dažādus... - tas jau ir fanātiski, kā mēs to darām. Bet man liekas,

kad karam ir seja, vārds, vecums, sapņi, [vai] ir kaut kāds savādāks veids, kā to darīt? To var kaut kā ļoti distancēti darīt? Nejust, tādu pat izmisīgu, pat tādu izmisumu, ka tu esi apsolījis un tu redzi, ka tik ātri tas nebūs? Komunicējot ar zēniem [Ukrainas karavīriem], viņiem nav tāds termins pēc mēneša, trīs. Viņiem tas ir kā gaismas gada attālumā. Viņiem labākajā gadījumā ir rītdiena, viņiem vispār nav apsolīti pat nākamie Ziemassvētki. Un tad, kad tu dzirdi pat no diezgan tuviem cilvēkiem - šitas jau ir fanātiski, tad man liekas - bet kā citādi?

Raidījumā skan:

  1. Kautkaili – "Ļauj man"
  2. Reamonn – "Supergirl"
  3. Pivovarov & Dorofejeva – "Dumi"
  4. Berlin – "Take My Breath Away"