Parasti mēs viņus pamanām lielajos sporta notikumos. Latvijas karoga krāsas tērpos un ar milzīgu atbildības nastu plecos, vai rokā. Bet ir arī ceļš, kas jānoiet, ziedojumi, kas jāveic, lai nonāktu uz visaugstākajām skatuvēm un lielākajos stadionos. Līna Mūze-Sirmā ir nopelnījusi daudz medaļu un apbalvojumu, bet vai visus, kurus vēlējusies? Vai sportā eksistē vārds – pietiekami?

Lai arī šobrīd Līna iziet rehabilitāciju pēc pleca operācijas, treniņi neapstājas. 

"Jā, šobrīd es trenējos vēl vairāk kā jebkad, jo rehabilitācija ir septiņas reizes nedēļā, rehabilitācija ir ļoti sāpīga, es domāju, ka klausītāji zina, ne vienu vien reizi ir paklupuši un ir bijušas traumas. Man tas mērķis ir, pirmkārt, atgriezties pie normālas dzīves, jo tā ir prioritāte, jo man tomēr vēl jādzīvo un jāaudzina bērni. Tad tikai otrais mērķis ir atgriezties sportā," atklāj Līna Mūze-Sirmā. "Bet tas viss iet roku rokā, jo, ja es redzu, ka es varu paiet, tad es varu paskriet, es varu pamest, ja es redzu, ka es roku varu beidzot pacelt, redzu, ka spēks atgriežas, es ticu, ka es varu arī atgriezties profesionālajā sportā."

Vai šogad atgriezīsies sacensībās?

"Šogad ir atliktā sezona, kas nozīmē, ka lielais čempionāts ir tikai septembra vidū, kas man ļauj iziet pilnu rehabilitāciju un pilnu sezonu. Es neko neesmu nokavējusi. Es esmu sākusi jau trenēties, un tad, kad dos zaļo gaismu, ka es varu sākt mest, es atgriezīšos sektorā, lai priecētu cilvēkus un primāri, lai priecētu sevi," atklāj Līna Mūze-Sirmā. "Jo šis posms ir bijis ļoti izaicinošs. Visvairāk, es teiktu, izaicinošs bija pagājušais gads, jo man gribējās pavisam savādāku to sajūtu olimpiskajās spēlēs. Es cīnījos ar katru metru. Es nesasniedzu to, ko es gribēju. Sezonas sākumā saplēsu plecu. Sacensībās man bija nožēla par to, ka es varēju varbūt nekļūdīties. Bet dzīvē notiek tā, kā tam ir jānotiek. Es pieņēmu. Es rehabilitējos. Un es redzu, ka mana karjera vēl nav beigusies.

Ja es redzēšu, ka man ir ambīcijas, man ir tā motivācija un es mīlēšu to, ko es daru, tad es atgriezīšos. Ja man nebūs tā mīlestība vairs, diemžēl tad es vairs neatgriezīšos. Bet man ir augstākā izglītība kā trenerei, menedžerei sporta vadībā, es ticu, ka es varu dot bērniem ar savu pieredzi, ar savu motivācija, ar to, ka es redzu bērnus, kā es redzu pieaugušos sportistus. Es ticu, ka es varu dot arī šajā ziņā, šajā profesijā. Tāpēc es neapstāšos. Sportam pilnīgi noteikti neteikšu nē, man ir ko dot, un es ticu sev, savām spējām, un tā mīlestība pret sportu, pret visiem sporta veidiem man ir."

Līna stāsta, ka nāk no Smiltenes un ir pastarīte septiņu bērnu ģimenē. Viņa jau ir tante 13 brāļu un māsas bērniem.

"Pašai vēl bērniņu nav, bet nākotnē, protams. Mēs zinām, ka sports arī daudzas lietas liek atlikt," atzīst Līna Mūze-Sirmā.

Līna stāsta, ka sportā viņu ievirzīja vecāki Jānis un Līga Mūzes, mīļākie cilvēki uz pasaules. 

Ģimene kopā sanākam Ziemassvētkos un Jāņos. It sevišķi Jāņos ir svarīgi visiem tikties, jo mamma ir Līga, kas arī dzimusi Līgo dienā, un tētis - Jānis, arī brālis ir Jānis.

"Vienmēr ir ļoti gari galdi klāti," stāsta Līna Mūze-Sirmā. "Mēs dziedam, jo man tētis spēlē akordeonu, tas viņam ir hobijs, kā arī viņš ir piedalījies 12 dziesmus svētkos. Manuprāt, ar to jālepojas, jo tas tiešām ir liels skaitlis. Tētis jau no bērnības ir mums iemācījis sekot mūzikai, ņemt vārdus no mūzikas un gūt no tā spēku un iedvesmu."

Līnai pašai gan bija jāizšķiras - sports vai māksla un mūzika. Bet dziedāt viņai patīk.

Līna Mūze-Sirmā stāsta, ka sākusi ar daudzcīņu un agrāk es skrējusi 11 kilometrus iesildoties, un, ja gadījumā nošmauca kaut kur ap mežu kādu taisnīti, tad bija jāskrien vēl viens aplis. 

"Bet šobrīd es vienmēr smejos par to, kas skrienu 30 metrus un vēl pie tam ar šķēpu. Un tā ir mana gara garākā distance," bilst Līna Mūze-Sirmā.

Vai vecāki viegli pieņema, ka Līna nodarbosies ar sportu?

"Viņiem, protams, bailes par to, ka tas ir traumatiski. Un tā arī ir. Tā arī šobrīd, sēžot šeit, es varu teikt: tas ir ļoti traumatiski. Bet manas izvēles nebija par to, ka kļūšu par sportisti. Tas vienkārši dabiski salikās. Jo, aizbraucot uz sacensībām Jāņa Lūša, Ineses Jaunzemes, es pirmoreiz turēju šķēpu rokās, un es tās sacensības uzvarēju ar 25 metriem. 14 gados es sapratu, ka man ir talants. Un treneris arī virzīja tālāk par šķēpmetēju," stāsta Līna Mūze-Sirmā. "Vai es būtu izvēlējusies tādu nākotni? Šobrīd tā nevarētu teikt.

Bet esmu pateicīga par katru dienu, ko man sports ir nesis, jo mans raksturs ir tikai pateicoties tam. Tiešām norūdīja, attīstīja. Un mācījos ne tik ļoti no savām uzvarām, kā no zaudējumiem un traumām, jo tas iemācīja vairāk nekā uzvaras."

Toreiz, ka Līna izvēlējas sportu, viņai neviens nestāstīja par traumām, par to, ka sievietei daudz jāziedo sportā, jo ģimenē nebija tāda piemēra.

"Pārsvarā jau tas, ko mēs redzam gan intervijās, gan televīzijā, tas ir visu laiku ar smaidu uz lūpām, cik tas sports ir skaists, cik uzvaras ir labas. Tāpēc arī es esmu izvēlējusies teikt, cik tas ir grūti, cik tas ir traumatiski, un neklusēt. Jo bērni, cik sapratu šobrīd pēc aptaujas rezultātiem 10% vēlas kļūt par profesionāliem sportistiem. Tas nav slikti, bet viņiem ir arī jāapzinās, ko tas nes," vērtē Līna Mūze-Sirmā. "Tās nav vienkārši uzvaras. Tas ir, jā, kā jūs teicāt, ir ļoti daudz jāziedo. Jāziedo tikšanās ar ģimeni, ir jāziedo tas, ka tu nevari bērniņus ieplānot tik ātri. Tev ir jāziedo savs ķermenis, un, teiksim tā, profesionālais sports lauž visu ķermeni un prātu, un arī mentālā veselība ir iesaistīta ļoti."

Raidījumā skan:

  1. Raimonds Pauls. "Svētvakars"
  2. Olas. "Dzīvot kaifs"
  3. Roberts Lejasmeijers. "Nāk nakts"