Vēstures doktors, profesors Kaspars Kļaviņš ir strādājis universitātēs vairākās pasaules valstīs: Pusanas Nacionālajā universitāte Dienvidkorejā, Emirātu Tehnoloģiju koledžā Apvienotajos Arābu Emirātos, Vestfālenes Vilhelma universitāte Minsterē, Redingas Universitātē Apvienotajā Karalistē, Monaša Universitātē Austrālijā un Rūzvelta Universitātē  Amerikā. Profesors pētījis orientālistikas, viduslaiku vēstures, sociālās vēstures, ģermānistikas, filozofijas, ekoloģijas un muzikoloģijas tēmas. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznākusi viņa grāmata “Savienotie trauki”, kurā apskatīta Rietumu un Austrumu kultūru mijiedarbība.

Profesors atzīst: „Iepazīstoties ar citām zemēm un kultūrām, nevajag censties kaut ko pārņemt, bet gan atcerēties analogus pašiem savās tradīcijās. Ja kāda sabiedrība kaut ko aizmirsusi, cita to var palīdzēt atcerēties.”

Kaspars Kļaviņš skaidro, ka grāmatas nosaukums "Savienotie trauki" ir par analoģijām dažādās kultūrās.

"Lai citu kultūru izpratne nebalstītos uz dažādām iedomām, kuru nav tajās. Lai cilvēku nesarūgtinātu tas, ja viņi meklē, piemēram, kaut kādus brīnumus austrumos, sākot jau ar Eiropas teozofiju tradīciju, bet šādu brīnumu tādā izpratnē tur nav,” atzīst Kaspars Kļaviņš, norādot, ka cilvēki ir līdzīgi visur. „Tikai citi nosacījumi, kādos viņš dzīvo, un realitāte nav viegla nekur, līdz ar to var zust ilūzija, ka visur ir labi, kur mēs neesam. Tādēļ tie savienotie trauki, ka nekad neviens no otra nevar vaļā tikt, nedz tas ir iespējams, tā ir tikai iedoma, viss ir saistīts no sākuma līdz beigām.”

Vērtējot Latvijas situāciju dažādu kultūru kontekstā šobrīs, Kaspars Kļaviņš atzīst, ka tā ir eiropeiska.

"Latvijā situācija ir ļoti eiropeiska. Eiropai nav nekādas stratēģijas. Eiropā ir gudri cilvēki un ļoti izglītoti, un talantīgi, bet, ja nav stratēģijas, tad visa šī būve ir trausla. Ja nav autoritātes cienīšanas un ja nav ticība autoritātei un tā situācija rodas abpusēji, gan no vienas, gan otras puses, tad Latvija ir vienkārši viena Eiropas zeme, tipiska, pie tam vēl ar Austrumeiropai raksturīgo specifiku,” vērtē Kaspars Kļaviņš.

„Tāda uzņēmējdarbības vērtību akumulācija, nepadomājot, vajag vai nevajag visos iespējamos veidos, vai tāda sava ego liela apmierināšanas vēlme. Tas vēl papildus situāciju saasina. Ja cilvēki ir ļoti talantīgi un gudri, ja viņi ir pazemīgi tādā labā nozīmē, respektējoši, vienu otru ciena. Piemēram, Āzijā pat diskusijā slikti ir apmainīties ar nelaipnībām. Cilvēki izvairīsies no sliktu lietu runāšanas, nevis, cik es gudrs un tagad centīšos otram kaut kā ar to gudrību iegriezt. Nekā nepieklājīgāka un barbariskāka vairs nevar būt no citas tradīcijas viedokļa. Tā ir nelaime, ar ko sirgst Latvijas sabiedrība."