Savvaļā atrastus ievainotus zvērus nedrīkst pieradināt! Lūk, virsraksts, tiekoties ar šī vakara viešņu Monopolā, kas ikdienā glābj, kopj un ārstē dzīvniekus, - veterenārārste Ingvilda Aumeistere.

Tu uzsver, ka tikai baro un aizved viņus uz tualeti. Nekāda kabatiņa, rociņa, nekādas mīlināšanās. Kā ir ar to ucināšanos un emocijām? 

Ingvilda Aumeistere: Tas ir iemesls, kāpēc es vienmēr, kad ieraugu sociālajos tīklos, ka kāds ir paņēmis, izglābis, bieži vien pēdiņās, savvaļas dzīvnieku, es mēģinu darīt maksimāli visu, ko es varu, lai šo cilvēku pārliecinātu dzīvnieku nodot manās rokās. Noteikti ir grūti pretoties tam vilinājumam viņu piespiest sev klāt un staigāt no rīta līdz vakaram, viņu turot rokās. 

Man arī pašā sākumā bija tāda ļoti liela vilkme, jo tieši tā arī ir - mazs, mīļš, pūkains, skaists, kaut kas tāds, ko ikdienā mēs nevaram paņemt rokās, kas ir tikai varbūt bildītēs. Ir tas vilinājums. Es to visu citādāk izprotu, zinu, kā ir vajadzīgs. Tāpēc es cenšos to dzīvnieku dabūt pie sevis, lai izdarītu visu pareizi. Tiešām dzīvnieks nedrīkst pierast pie cilvēka, ja mēs gribam, lai viņš var atgriezties savvaļā. Mums ir jāgrib viņam ļaut atgriezties savvaļā, jo katram mums ir sava vieta.

Tas tā arī ir, ka es to dzīvnieku aiztieku tikai barošanas brīžos, tualetes brīžos, ja tas nenotiek vienlaicīgi ar šīm divām darbībām, tad arī migas uzkopšanas brīžos. Pārējā laikā dzīvnieki atrodas klusā vietā, mierīgā vidē, kur viņš neredz ne cilvēku, ne citus mājdzīvniekus.

Ingvilda Aumeistere arī jau iepriekš brīdinājusi cilvēkus, ka zaķēnu var arī noslīcināt barībā. lai arī domā, ka cenšas pabarot izglābto dzīvnieciņu.

Ingvilda Aumeistere: Tā ir ļoti bieža kļūda, ko izdara cilvēki, kuri bļauj - es pats, es pats. Jo viņiem šķiet, ka šis dzīvnieciņš ir nonācis viņu rokās, ka viņiem obligāti, par katru cenu uzreiz to dzīvnieciņu ir jāpabaro. Mēs pat nerunājam par to, ar ko viņi bieži tiek baroti, kas ir pilnīgas aplamības, bet parasti tiek paņemta šļirce, iegrūsta tam dzīvnieciņam mutē un tiek spiests, un visi priecājas, kā viņš rij. Diemžēl tas tilpums, ko no šļirces iespiež dzīvniekam mutē, ir daudz lielāks, nekā tilpums, kuru dzīvnieks spēj norīt. Līdz ar to tajā brīdī, ka tas dzīvnieks rij, daļa no šī piena nonāk dzīvniekam plaušās, un burtiski sanāk, ka šis dzīvnieks tiek noslīcināts laika gaitā.

Tā filozofiski, ko tev dzīvnieki māca?

Ingvilda Aumeistere: Man liekas, ka viņi ļoti cenšas man iemācīt komunicēt ar cilvēkiem, lai cik tas nebūtu interesanti. 

Veterinārārsts strādā ar dzīvniekiem, mēģinot viņiem palīdzēt, ārstēt viņus, bet tas lielākais darbs ir komunikācija ar saimnieku vai arī savvaļas dzīvnieku gadījumā ar atradēju. Tas ir tas grūtākais šajā profesijā, jo bieži vien veterinārārsta domas nesakrīt ar saimnieka domām vai arī ar atradēja. Bieži vien ir tā, ka ļoti gribas tam dzīvniekam palīdzēt un kad pretī stāv tāds cilvēks kā ezis un ar viņu runāt ir ļoti sarežģīti, un kad gribas mest visu pret sienu, tad ir skaidrs, ja es palikšu pretī tikpat agresīva kā saimnieks, tad visticamāk viss beigsies ar to, ka saimnieks paņems to savu dzīvnieku padusē un būs pa durvīm ārā, un es tam dzīvniekam palīdzējusi nebūšu. Lai šim dzīvniekam varētu palīdzēt, man ir jāatrod kaut kādu kopīgu valodu ar dzīvnieka saimnieku. 

Bērnībā Ingvilda kā daudzas mazas meitenītes gribējusi kļūt par balerīnu. Bet drīz vien tas mainījies.

Ingvilda Aumeistere: Es augu kopā ar suni un kaķi, vienmēr mums bija kāds dzīvnieks un kaut kā tā sagadījās, ka, arī aizbraucot uz laukiem, vienmēr kādam kaķim bija aizlipušas acis vai mums mājās kaķēns skrēja, leca uz plīts, nogāzās ar visu malkas grēdu, salauza kāju. Visu laiku kaut kādi tādi gadījumi, un es kaut kā viņus ņēmu savā aizgādībā un kaut ko darīju. Risināju.

Arī jau skolas laikā bija gadījumi, kad, ejot no skolas mājās, jau tajos gados, 90. gadu vidus, miskastē kaut kas pīkst, un es kāpju iekšā skolas drēbēs lielajā konteinerā velku ārā sešus kucēnus. Tad es uzzināju par tādu profesiju. Mums ģimenē bija draugi veterinārārsti, un man tas likās ļoti interesanti. Un mani saistīja visas bioloģijas zinātnes vidusskolā. Man patika fizioloģija, anatomija. Viss likās interesants. Kaut kādi citi virzieni mani īpaši nesaistīja. Man nebija tā, ka es varbūt varētu iet par juristu, varbūt par veterinārārsti, varbūt par modeli, varbūt vēl kaut kas. Bez varbūt. Man bija tikai tas viens virziens.

Ingvilda nesen skaitījusi, viņas aizgādībā bijuši 123 dzīvnieki. Zaķēni, ezīši, stārķi, lapsa, suņi, kaķi, zirgi, pele, cūka, kaza, āzis, truši. Viss kaut kas. Viens no viņiem - mazs kaķēns - groziņā guļštudijā arī sarunas ieraksta laikā.

Ingvilda cenšas, lai atrastie dzīvnieki nonāk viņas aprūpē ne tikai tāpēc, ka cilvēks var nodarīt pāri dzīvniekam, mēdz notikt arī otrādi.

Ingvilda Aumeistere: Tas nav nekāds joks, ka katrā rehabilitācijas centrā strādā pa cilvēkam vienacim. Tas ir cilvēks, kurš strādā ar stārķiem. Tas nav joks, diemžēl.

Pagājušajā gadā bija tā trakā vētra, kurā cieta ļoti daudz stārķu, un diezgan daudzi stārķi nonāca arī pie manis. Mēs ar kolēģi, veterinārārsti Janu, šos putnus apskatījām, svērām, apkopām un pēcāk arī operējām. Un tad bija tā, ka es nesu pa putnam, kopā mēs viņus stellējām uz svariem un svērām. Viss tā mierīgi un raiti, sākumā, protams, uzmanīgi, un tad tas pēdējais putns ir un tāds - ai, un, bams, pa ausi. Ausī bija caurums, cauri izsists pat aiz auss galvā bija skramba. Tas bija jau pēdējais putns, mēs esam atslābuši, viss ir gājis tā pa mierīgo, un šitais tā paskatījās, un, bums, ka cirta... Un mēs abas divas, bet mēs taču zinājām, ka tā var būt!

Nekas pārsteidzošs jau nenotika. Mums jociņu ir daudz, un lielāko daļu labāk publiski nerunāt. Mēs savā starpā varam - hi-hi - ha-ha.

 

Ingvilda ieguvusi veterināro izglītību Bebrenes profesionālajā vidusskolā un Lauksaimniecības universitātes (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Veterinārās medicīnas fakultātē.

Palīdzība dzīvniekiem vienmēr bijusi neatņemama Ingvildas dzīves sastāvdaļa.

Viņa ne tikai strādā par veterinārārsti savā privātpraksē, bet izveidojusi arī biedrību “Tuttu palīdzība dzīvniekiem”, kā arī savvaļas dzīvnieku palīdzības centru “Ežu hospitālis”. 

Ingvilda kolekcionē cukurvistiņas.

Savulaik par savu pašaizliedzīgo darbu dzīvnieku labā Ingvilda saņēmusi arī Latvijas Lepnuma apbalvojumu “Zelta ābeli”.