Viņš ir autobusa vadītājs, kuru pamana. "Zaķmašīnas" vadītājs Edgars Zaķis

Viņš ir autobusa vadītājs, kuru pamana. Un arī pats viņš pamana un sociālo mediju platformās izvieto mirkļus no darbā piedzīvotā. Monopolā saruna ar "zaķmašīnas" vadītāju Edgaru Zaķi.

Šoreiz, sākoties raidījumam, visi iekāpjam autobusā, sasveicināmies ar autobusa vadītāju jeb, kā parasti sakām, šoferīti, kurš laipni atņem sveicienu, paskatās mūsu biļeti un atgādina, ka, apsēžoties savā vietā, ir jāpiesprādzējas. Uz autobusa paneļa pie paša vējstikla sēž zaķis - mīkstā rotaļlieta, kas kopā ar šoferi uzmanīgi vēros ceļu un parūpēsies par līganu un drošu braucienu. Skanēs pieklusināta mūzika, dūks autobuss dzinējs, un mēs, visticamāk, iesnaudīsimies, jo tā taču ir laba autobusa vadītāja pazīme, ja viņa vadītajā braucamrīkā nāk miegs. Brauciens ir līgans, uzmanīgs un drošs. 

Cik viegli vai sarežģīti ir panākt šādu drošības sajūtu? Cik bieži tomēr negribas smaidīt, un par to, cik skaistā pasaulē mēs dzīvojam, Monopolā saruna ar autobusa vadītāju, kuru droši vien ir pamanījusi daļa klausītāju, īpaši jau Vidzemes pusē, ar Edgaru Zaķi. 

"Stūre ir tas, kas mani visu mūžu ir vilinājis," sarunā atzīst Edgars Zaķis. "Sākumā biju domājis vienkārši iegūt auto vadītāja tiesībās, bet tētis ieteica iet uz Priekuļu tehnikumu. Gadījumā, ja kāda iemesla dēļ nevarēsi stūrēt, tev būs kas vairāk zināšanās. Un es viņam esmu pateicīgs par to."

Tagad tas ļauj ātri novērtēt, kāds ir bojājums un kā rīkoties.

"Ceļš ir kā bezgalīga magnetofona lente, kas tin skatus. Ceļam ir sava mūzika, arī melodijas. Tur ir vieta pašam domās kaut kur kavēties, jo tā arī bezgalīga lente, kur savas domas ierakstīt. Bet to esmu definējis pēdējos gados, bet no bērnu dienām mašīna bija brīvība, tā bija iespēja kustēties, kaut kur tikt," sarunā stāsta Edgars Zaķis.

Bet, protams, pirmais nebija autobuss, lai arī autobusa vadītāja tiesības Edgars Zaķis bija ieguvis, vispirms bija darbs ar mazu preču piegādes mašīnu, tad tālbraucēja šofera pieredze un tikai pēc tam autobusa šofera pieredze kopš 2008. gada.

Cik smaidīgs ir Latvijas pasažieris?

Atkarīgs no autobusa vadītāja. Ja autobusa vadītājs spēj viņam uzsmaidīt, smaida tā, ka visi zobi ir redzami.

Vai tad, ja šoferītis laipni pasveicina, nav tā, ka pasažieri mēdz izbrīnīties par šo laipnību?

Ir reizes, kad to uzņem ar tādu labvēlīgu prieku un ir citā reizē tāds sabozies - sak', ko tagad tas onkulis no manis grib?

Raidījumā skan:

1. Uldis Stabulnieks, Pēteris  Zirnītis – "Solījums"
2. Johans  Štrauss – "Pie skaistās zilās Donavas"
3. Imants Skrastiņš – "Vēju pavalstnieks"