Viņš ir cilvēks provokācija. Nereti lamāts un nesaprasts, tomēr mākslas aprindās cienīts un aizstrādājies līdz pat katedras vadītāja un asociētā profesora amatiem. Monopolā viņš - Kristians Brekte.

Kā labāk pieteikt šīs sarunas viesi - vai kā provokatoru, vai tomēr izcelt viņa amatus - akadēmiskos amatus Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viņš ieņem Glezniecības apakšnozares vadītāja un asociētā profesora scenogrāfijas apakšnozarē amatus?

Viņa darbi ne vienmēr ļauj acis nepiemiegt. Kas ir tie stāsti, kurus viņš rada glezniecībā, mūzikā, video, performancēs un ārpus jebkura žanra robežām un ko viņš māca topošajiem akadēmiski izglītotajiem māksliniekiem, par to saruna ar vienu no grūti nepamanāmajiem – mākslinieku Kristianu Brekti. 

Tu pats apzinies, ka ka cilvēki, kuri tevi personīgi nepazīst, nu zināmā mērā baidās no tā, ko tu vari sastrādāt?

Kristians Brekte: Reizēm es par to iedomājos, bet tas manu prātu nu nenomāc vispār.

Tu arī ar savu ārieni nemēģini paslēpties pūlī. Kad tu pēdējo reizi esi dzirdējis garāmgājēju komentārus, vienalga, nicīgus vai iepriecinošus?

Kristians Brekte: Man bija diezgan bieži... Liepājā, man liekas, ir atvērtāki cilvēki. Tur mana pienāk klāt, palūdz, vai nevar nobildēties, vai atkal izsaka komentāru par kādu gatavošanos video, ka viņi paši ir kaut ko pagatavojuši. Reizēm arī kāda tante uzmet krustu.

(Kristiāns runā par video, kas pieejami internetā, kur viņš gatavo ēst, kāds no video izraisīja arī diezgan plašu skandālu, pat krimināllietu).

Jebkurā gadījumā, man liekas, būšu Latvijā pirmais mākslinieks, kuram ir divas krimināllietas mākslā.

... tie ir tādi politiski gājieni, kad kāds kaut ko grib nomelnot, izlikties par labāku un teikt sabiedrībai, kas tad ir māksla un kādai viņai ir jābūt, kaut gan viņi vispār nav šajā jomā ne speciālisti, ne arī diez vai apmeklēja vispār kādu kultūras pasākumu. 

Kad tu pieaudz un ej skolā, tev vispār bija kaut kāda cita versija bez mākslas, kas varētu būt tavs ceļš?

Kristians Brekte: Sākumā tas bija ugunsdzēsējs, un tad es tiešām apsveru militāro karjeru, ne tikai tāpēc, ka es gribēju biedēt savus vecākus, bet tas likās kā variants. Un medicīna - tas bija tas, es ļoti gribēju. Man liekas, dakteri ir radošas personības un arī mākslinieki. Paldies arī maniem dakteriem, kas mani ir kaut kad sāli likuši kopā, man liekas viņi tiešām ir vislabākie un radošākie. Un tas, ka viņiem ir humora izjūta, man liekas, dakterim ir jābūt humora izjūtai.

Tēmas, šķiet, turpat tuvumā ir, dzīvības nāves robeža. Tavi darbi ļoti bieži par to runā.

Kristians Brekte: Jā. Pēc tam tā sanāca, ka aizgāju uz Rīgas lietišķo skolu uz tēlniekiem, bet pēc tam sapratu, ka es negribu darīt to pašu, jo tur piecu gadu laikā jau biju apguvis gan to, kā taisīt formas, ģipšus, atliet bronzā un tad tādas lietas. Tad es sapratu, ka savu nākotni gribu saistīt tieši ar teātri, jo mani no bērnības arī veda uz teātri, un es iesaku tiešām vest bērnus uz teātri, kaut vai viņiem tas nepatiks. Man arī bija tā, ka man vilka kaut kādu kodīgu džemperi un es atteicos vispār iet, bet pēc tam to ļoti novērtēju, jo tieši teātris, man liekas, ir izveidojis mani kā personību. Tur vislielākais paldies manam varam labākajam pasniedzējam, kāds ir bijis, - Andrim Freibergam.

Raidījumā skan:

1. +K+M+B  -  "Litānijas sātanam"
2. +K+M+B  -  "++"
3. +K+M+B  -  "Asinsstrūkla"