Balss, kurai nav līdzīgu. Tāpat varētu teikt arī par Zigfrīda Muktupāvela humora izjūtu vai, piemēram, sarunu vešanu radio ēterā. Visai Latvijai kā savējais. Monopola sarunā par mūziku, ceļu, izvēlēm un vērtībām.

Vai mākslai un māksliniekiem ir jāmaina sabiedrība? Vai mākslai par to ir jādomā?

Zifgrīds Muktupāvels: Es nezinu, vai jādomā, jo tas, ja tu nodarbojies simtprocentīgi iekšā esot mākslā, tas automātiski, man liekas, notiek. Televīzijas raidījumā "Nacionālie dārgumi", tas bija arī "Kultūras rondo",

man pretī sēž, pieņemsim, nezinu, Imants Lancmanis, vai tur viss vienalga, tur bija slavenības un gudri cilvēki, un es domāju: vai tiešām jūs nopietni atbildat uz maniem jautājumiem? Uz maniem jautājumiem?! Es esmu no Krimuldas, puika ar bumbu un hokeja nūja. Tas ir tāds... es nezinu, kāpēc liktenis man ir bijis tik labvēlīgs.

Jā, man ir bijusi iespēja satikties un runāties. Mani vienmēr ir fascinējis vairāk, godīgi sakot, radio, jo televīzijā nezin kāpēc visiem pieprasīja, lai domā pa bildi, kā tu tur muguru, Muktiņ, muguru taisni, šlipsi un viskautko.

Tagad jau arī mūs filmē. Iztaisnojamies!

Zifgrīds Muktupāvels: Nu labi, tomēr radio tik forši! Īpaši kādreiz nefilmēja, var salikt kājas uz galda, nu feini, un izrunāties.

Parasti jau tās sarunas kā vienmēr aizkadrā aiziet, un vienmēr domā, kāpēc es to neierakstīju? Bet tas būtu ļoti nezolīdi tomēr, ja es ar kaut kādu reportieri pa klusam vēl pēc tam. Bet kamēr man ir vēl prāts un atmiņa darbojas, es to atceros. Publiskot es to nepubliskošu, ko daudzi ir teikuši. Bet tā ir fantastiska pieredze!

Tu esi Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Māksliniekiem pienākas ordeņi?

Zifgrīds Muktupāvels: Tad, kad man pie durvīm klauvēja pastnieks un pasniedz ierakstīto vēstuli ar uzaicinājumu saņemt šo apbalvojumu, es pārlapoju visus savus "nelabvēļus", kurš šo ļaunu joku ir izspēlējis. Bet ņemot vērā to, ka man dzīvē bijusi diezgan cieša saistība ar dzejnieci Māru Zālīti un viņa bija tajā laikā Ordeņu kapitulā, tas ir, tie cilvēki, kas lemj par tiem, kam piešķirt, kam nepiešķirt. Viņi paši to neizdomā, viņi vienkārši izvērtē. Es atļāvos zvanīt Mārai. Man šķita, ka mēs esam diezgan tuvu pazīstami, lai neteiktu vēl vairāk, mēs tiešām esam ļoti tuvu pazīstami, un es teicu: "Māra, kurš iesniedza šo pieteikumu par mani?"

Un tad es pirmo reizi mūžā sapratu, ka Māra ir tik ārprātīgi godīga un stingra. Viņa teica: "Zigfrīd, es šajā amatā esmu, es nekad tev to neizpaudīšu, pat ja es būšu šķīrusies no sava Ķuzuļa. Pat tad neizpaudīšu." Viņa tur to noslēpumu. 

Un kaut kad vēlāk, runājot ar Māru, viņa teica, ka viņi kapitulā bija runājuši, ka ir nepieciešams piešķirt valsts apbalvojumus, cik vien iespējams jaunākiem cilvēkiem, kuri vēl savā dzīvē kaut ko spēj izdarīt, jo tas vienkārši stimulē kaut ko darīt, jo tā ir tāda zināma atbildība. Un tur es varu piekrist.

Neteikšu, ka es ikdienā ceļos no gultas, paskatos spogulī vannas istabā un saku: "Labrīt, ordeņa kavalieri!" Bet kaut kādus pienākumus tas iekšēji uzliek. Jā, tas stimulē. Viena no mazām detaļām, kas stimulē kaut ko darīt. Es tā domāju.

Raidījumā skan:

  1. Laimas Myzikanti „Sudrabotā saule lēce”
  2. The Doors. „Alabama Song”
  3. Dons. "Es nāku mājās"