Reti kurš konflikts jau gadu desmitiem ir radījis tik daudz emociju, viedokļu, centienu panākt mieru un faktiski sabiedrības viedokļa un atbalsta instrumentalizāciju no abām karojošajām pusēm, kā Tuvo Austrumu Izraēlas un Palestīnas konflikts.

Bet šoreiz nerunāsim par pašu konfliktu, politikas lēmumiem un vadošo diskursu. Tā vietā uzdosim citu jautājumu: kāpēc ir tik grūti runāt par Palestīnu un Izraēlu? Kāpēc pētnieki, žurnālisti, mākslinieki un pat sabiedrības grupas tik bieži saskaras ar negatīvu reakciju, boikotiem vai pilnīgu apklusināšanu, paužot savu viedokli šo notikumu ieskatā? Un raidījums (ne)Diplomātisko pusdienas veltīts „cancel culture” jeb latviešu valodā – atcelšanas kultūras jēdzienam. 

Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kur piekļuve informācijai ir nepieredzēti liela un pašizpausmes iespējas — vismaz demokrātiskās sabiedrībās — nekad nav bijušas lielākas. Tomēr paradoksālā kārtā tieši brīdī, kad cilvēka balsis var izplatīties tālāk un ātrāk nekā jebkad agrāk, saskaramies arī ar jaunām ierobežojumu, apklusināšanas un pielāgošanās spiediena formām.

Sabiedrības polarizācija, kad katra puse tic savai patiesībai un negrib pat pieļaut domu, ka viņiem var nebūt taisnība, nav nekas jauns. Tā ir mūsu iedzimtā psiholoģiskā īpatnība, ka visu pasauli dalām “mēs” un “viņi” jeb “savējie” un “svešie”. Tas ir politikas, valstu un pat ģimeņu kā kopumu pamatu pamats. Mūsdienās, sakrītot divām parādībām – sociālo mediju kļūdainajam algoritmam un tradicionālo mediju sensacionālismam. Sociālie mediji, kā zinām, mūs ātri ieliek burbulī, kurā cirkulē tikai mums interesējoša vai patīkama informācija. Mēs vairs neredzam citus viedokļus ne tikai par to pašu jautājumu, bet pat citus jautājumus. Sākam dzīvot mazās specifiskās kopienās.

Tikmēr tradicionālie mediji – prese, žurnālisti, televīzija, radio, kas cenšas konkurēt par sabiedrības uzmanību un klikšķiem, par reitingiem, tiecas izcelt ekstrēmo, sensacionālo, neparasto, neloģisko. Rezultātā, visa informācijas telpa kļūst par kliegšanu un bļaušanu, kurā vairs nav skaidrs, kas ir vērtīgs un kas pelavas.

Brīdī, kad šīs dažādās cilvēku uztveres patiesības saduras, tās nekļūst par mierīgu dialogu – tās saskrienas kā bruņoti vilcieni. Tikai viens viedoklis ir pareizs un otram vispār nevajadzētu pastāvēt. Šeit vairs nav par otras puses pārliecināšanu, bet par otras puses viedokļa atcelšanu.

Lai arī pats termins – atcelšanas kultūra radās apmēram 2018. gadā, kā parādība, tas ir eksistējis jau iepriekš. Visbiežāk tas bija kā “publisks nosodījums” firmām, aktieriem, politiķiem un citiem, kuru rīcība neatbilda ētiskām vai pat likumiskām normām.

Sociālo mediju laikmetā šis masu publiskais mobings internetā jau kļuva par ieroci. Tādēļ mūsdienās par “cancel culture” jeb atcelšanas kultūru mēdz dēvēt tādu praksi, kad publiskas personas tiek atlaistas no darba, publiski lamātas un ignorētas par plašākai sabiedrībai nepieņemamiem vai aizskarošiem izteicieniem vai darbībām. Vienlaikus netrūkst arī šī jaunā sociālās dzīves fenomena kritiķu, kas vaicā, vai atcelšanas kultūra nav veids, kā no publiskās sfēras censties izslēgt tos, kuriem ir cits viedoklis.

Atcelšanas kultūra teorētiski ir par atbildību: apturēt kaitīgu runas izpausmi, nepieļaut naidu, aizsargāt sabiedrību. Taču praksē, runājot kaut vai par Palestīnu un Izraēlu, tā bieži rada paradoksu. Tā vietā, lai veicinātu atbildību, samazinās diskusija. Tā vietā, lai radītu nianses, pieaug polarizācija. Tā vietā, lai būtu dialogs, iestājas viedokļu dzēšana, un nepareizā viedokļa paudēju publiska lamāšana un apsaukāšana. Pat ne viedokļa intelektuāla kritika, bet paša cilvēka pazemošana. Un šeit nav runa tikai par sociālo tīklu kampaņām. Tas attiecas uz institūcijām – universitātēm, izdevniecībām, valdībām –, kas izlemj, ka daži skatījumi ir pārāk riskanti, lai tos atļautu.

Aplūkojam dažus piemērus ASV un Eiropas valstīs.