Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par kaut ko ļoti ikdienišķu, gandrīz banālu, bet patiesībā – dziļi politisku, par atkritumiem. Mēs tos izmetam, aizveram miskasti un pieņemam, ka kaut kur tie pazūd. Taču patiesība ir daudz sarežģītāka. Katrs banāna mizas gabals, plastmasas iepakojums, salūzis lādētājs vai vecs telefons ir daļa no globālas sistēmas, kas ir daudz lielāka, netīrāka un politiski jutīgāka, nekā mēs to iedomājamies.

Pasaule šobrīd saražo vairāk nekā 2,1 miljardus tonnu sadzīves atkritumu gadā, un tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam šis skaits sasniegs 3,8 miljardus tonnu. Pat turīgas valstis vairs nespēj tikt galā ar šo apjomu. Un neērtā patiesība ir tāda, ka mēs kontrolējam ļoti maz no tā, kas notiek ar mūsu atkritumiem pēc tam, kad tie pamet mūsu mājas. Atkritumiem ir pašiem sava dzīve – un bieži vien arī savs “ceļojuma maršruts”, kas stiepjas daudz tālāk par mūsu valsts robežām.

Raidījumā mēģinām saprast, kāpēc atkritumi ir problēma, kā globālā sistēma tos “regulē”, kā valstis tirgojas ar atkritumiem un kāda vara patiesībā ir valstu rokās?