Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz uz paplātes, ja tā var teikt, ir jautājums par Baltkrievijas opozīciju un kaimiņvalsts nākotni kopumā. Kur dodas Baltkrievija? Kāda ir Baltkrievijas opozīcijas spēku kopēja vienotība šobrīd?

Šis jautājums ir gana “karsts”, ņemot vērā, ka jau 26. janvārī Baltkrievijā ir gaidāmas “tā sauktās” prezidenta vēlēšanas. Tā sauktās tāpēc, ka ar diezgan lielu pārliecību var apgalvot, ka vēlēšanas nebūs ne godīgas, ne demokrātiskas, ne atklātas.   

Brīžiem pat ir grūti noticēt, bet ir pagājuši jau gandrīz pieci gadi kopš bēdīgi slavenajām 2020. gada augusta neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā un Aleksandra Lukašenkas uzvaras, kuras nodrošināšanai ne tikai tika apspiesta opozīcija, bet vēlēšanām sekoja arī masu represijas pret civiliedzīvotājiem. Šo piecu gadu laikā represijas ir sasniegušas tādus mērogus un intensitāti, ka to nav iespējams uzskatīt par drošu valsti nevienam, kas jebkad izrādījis pretestību pret valdību vai tās īstenoto politiku.  

Šo piecu gadu laikā patiešām esam vērojuši, kā Baltkrievija represiju dēļ ne tikai attaisno sev piedēvēto “Eiropas pēdējā diktatora” titulu, bet arī sasniedz zemāko attiecību punktu ar Eiropas Savienību. Tāpat būtisks aspekts ir Baltkrievijas ciešā integrācija ar Krieviju. Lai gan Baltkrievija nav nosūtījusi savu karaspēku, lai tiešā veidā pievienotos Krievijas 2022. gada februārī uzsāktajam karam Ukrainā, tā ir atļāvusi Maskavai izmantot savu teritoriju kā placdarmu, caur kuru ieiet Ukrainas teritorijā, kā arī izvietot militāro infrastruktūru.

Šķiet, ka vien retais uzdrošinātos minēt, ka gaidāmajās 26. janvāra prezidenta vēlēšanās ieraudzīsim ko līdzīgu tai sabiedrības aktivitātei un opozīcijas masu mobilizācijai, kā tas bija 2020. gada augustā. Baltkrievijas režīms ir pielicis visas pūles, lai cietumos ieliktu visus Baltkrievijā esošos opozicionārus un panāktu opozīcijas līderu izceļošanu uz ārzemēm. Daudzi no viņiem tur atrodas joprojām.