Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas turpinām runāt ārpolitikas tēmām, kas dažādu apstākļu un situāciju dēļ ir, mūsuprāt, nepietiekami atspoguļota sabiedrībā.

Lai gan klimata pārmaiņas un vides politika ir vienas no apspriestākajām politikas jomām šobrīd, ir lietas par ko it īpaši politikas lēmumu pieņēmēji un pati Eiropas Savienība (ES) kopumā ne vienmēr vēlas atzīt, kur nu vēl runāt par šo.

Pēdējo 20 gadu laikā klimata pārmaiņas un vides politika ir kļuvušas par vienām no apspriestākajām politikas jomām. Eiropas Savienībai ir drosmīgs solījums: līdz 2050. gadam kļūt par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē. Šī ir vīzija, kas ir 2019. gadā uzsāktā Eiropas "zaļā kursa" pamatā. Uz papīra tā ir pasaulē vērienīgākā klimata stratēģija — līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55%, investēt atjaunojamajos energoresursos un pārveidot lauksaimniecības un enerģētikas nozares klimatam draudzīgākas.

Galvenās "zaļā kursa" iniciatīvas ietver “Fit for 55” paketi, ES oglekļa ievadkorekcijas mehānismu, ES atmežošanas regulu un pārveidojošus pasākumus mobilitātes jomā, piemēram, plānoto jaunu benzīna un dīzeļdegvielas automašīnu pārdošanas pakāpenisku pārtraukšanu līdz 2035. gadam. Lai gan "zaļais kurss" tiek plaši slavēts kā līdz šim vērienīgākais ES klimata ceļvedis, tas ir izraisījis arī kritiku par tā sociālo taisnīgumu, ietekmi uz globālajām piegādes ķēdēm un plašākām sekām videi.

Raidījumā vēlamies pievērst pastiprinātu uzmanību elektrotransportlīdzekļu ražošanai un izmantošanai, pozitīvajām un ēnas pusē.

Pirmajā brīdī skan lieliski – elektrotransportlīdzekļi nerada izplūdes gāzes. Tas nozīmē tīrāku gaisu pilsētās, mazāk slāpekļa dioksīda un smalko daļiņu, kā arī mazāk priekšlaicīgas nāves gadījumu, kas saistīti ar gaisa piesārņojumu. Eiropas Savienībā transporta nozare ir atbildīga par aptuveni 25 procentiem no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām, tāpēc ceļu satiksmes emisiju samazināšana ir būtiska, lai sasniegtu klimata mērķus. Otrkārt, elektrotransportlīdzekļi savā kalpošanas laikā var emitēt līdz pat 70% mazāk CO₂ nekā benzīna automašīnas. Tas, protams, ir arī atkarīgs no tā, cik tīrs ir elektrotīkls. Tādās valstīs kā Francija vai Zviedrija, kur dominē atjaunojamie energoresursi un kodolenerģija, ieguvumi klimata jomā ir milzīgi. Treškārt, elektrotransportlīdzekļi ir arī energoefektīvāki. L​ai gan iekšdedzes dzinēji tērē salīdzinoši daudz enerģijas siltuma veidā, elektrotransportlīdzekļi lielāko daļu savas enerģijas izmanto, lai faktiski pārvietotu automašīnu.

Daudziem politikas veidotājiem elektrotransportlīdzekļi ir kā modernas, zaļas Eiropas simbols.

Bet ir arī otra puse. Elektrotransportlīdzekļi var piesārņot mazāk tā lietošanas laikā, taču tie piesārņo daudz vairāk ražošanas laikā, tādējādi atklājot tā saucamo Eiropas „zaļā kursa” ēnas pusi. Katra elektrotransportlīdzekļa sirds ir tā akumulators, un tā izgatavošanai nepieciešams milzīgs daudzums izejvielu. Viena akumulatora izgatavošanai nepieciešami aptuveni 8 kilogrami litija, 35 kilogrami niķeļa un 14 kilogrami kobalta. Tos nav viegli iegūt.