Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas saruna par Latvijai, pārējām Baltijas valstīm un principā visām NATO dalībvalstīm nozīmīgu tematu. Tie ir šī gada NATO samitā Hāgā pieņemtie jaunie nosacījumi alianses aizsardzības politikas veidošanā.

Tieši šodien, Lāčplēša dienā, kad pieminam mūsu varoņus un Latvijas neatkarības vērtību, apzināmies, ka brīvība un valsts neatkarība nav pašsaprotamas vienības, jo tās ir jāsargā un jālolo, un to cena reizēm ir ļoti augsta. Tāpēc, spriežot par NATO jaunajiem mērķiem un to, kā rīkosies dažādas valstis, mēs to darām no vietas, kur brīvības saglabāšana nav tikai ideja — tā ir praktiska nepieciešamība. Mums jābūt gataviem sargāt un aizstāvēt savu valsti pret ikvienu, kas to apdraud. Skaidrojam, ko esam apņēmušies un kā to centīsimies kolektīvi paveikt?

NATO jaunā vienošanās paredz ļoti ambiciozu mērķi — tuvākās desmitgades laikā aizsardzībai atvēlēt 5% no IKP. Tas ir ievērojams lēciens no līdzšinējās 2% vadlīnijas, kuru pat šobrīd nespēj izpildīt astoņas no 32 dalībvalstīm. Taču svarīgi ir uzsvērt, ka 3,5% no šī 5% apjoma būs jānovirza tiešajiem militārajiem izdevumiem, kas ir- bruņotajiem spēkiem, ekipējumam un bruņojumam, savukārt papildu 1,5% var tikt ieguldīti plašākā drošības kategorijā. Šī sadaļa ir definēta ļoti plaši, ļaujot valstīm to izmantot arī aktivitātēm, kas tikai netieši saistītas ar aizsardzību — piemēram, kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, kiberdrošībai, civilās aizsardzības un noturības stiprināšanai, inovāciju attīstībai un aizsardzības industrijas kapacitātes palielināšanai.

Praksē tas nozīmē, ka valstīm būs jāiesniedz ikgadēji plāni ar skaidru un ticamu grafiku, kā šis mērķis tiks sasniegts. Un ap 2029. gadu NATO veiks nopietnu izvērtējumu — vai solījumi tiek pildīti reāli, ne tikai uz papīra. Tātad, ko tas nozīmē realitātē? Faktiski Eiropa pāriet no “miera laika ekonomikas” uz “drošības ekonomiku”. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā NATO ir mainījusi pieeju: vairs negaidām krīzi, lai sāktu mobilizēt spēkus, bet veidojam spējas būt gataviem uzreiz — ar pastāvīgāku militāro klātbūtni austrumu flangā, ar tehnikas iepriekšēju izvietošanu un ar daudz lielākiem munīcijas krājumiem.