Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās "maltīte" ar spožu fasādi, taču strīdīgu pildījumu: Krievijas maigā vara caur kultūras centriem. Bet vai stāsts tiešām ir tikai par kultūru?

Kultūras diplomātija pēc būtības ir valsts īstenota stratēģija, kas pielieto valodu, mākslu, izglītību un pašu kultūru kā instrumentu, lai veicinātu savstarpēju sapratni starp valstīm, stiprinātu attiecības un veidotu pozitīvu tēlu pasaulē. Demokrātiskās valstīs šī stratēģija balstās uz līdzvērtību, atklātību un draudzību, taču, acīmredzami, ne visas valstis to izmanto līdzīgiem mērķiem.  Krievijas nami un bēdīgi slavenais Maskavas nams Latvijā nav tikai par koncertzālēm un valodas kursiem, bet bieži vien ietekmes mezgliem informācijas, diplomātijas un izlūkdarbības līmenī.

Krievijas nami, zināmi arī kā Krievijas Zinātnes un kultūras centri, ir kultūras diplomātijas institūcijas, ko vada Krievijas valdība kā daļu no savas maigās varas instrumentiem. Tās saknes meklējamas Padomju Savienības “draudzības” un kultūras centru tīklā, bet 2008. gadā šī sistēma tika institucionalizēta ar „Rossotrudņičestvo”, Krievijas federālo aģentūru, sadarbībai ar NVS, tautiešiem ārzemēs un starptautiskajai humānajai sadarbībai.

Oficiāli „Rossotrudņičestvo” uzdevums ir līdzīgs kā Gētes institūta Vācijā vai Francijas kultūras instutūtam, proti, veicināt valodas apguvi, kultūras izplatīšanu un Krievijas tēla stiprināšanu ārzemēs. Bet ar laiku šī aģentūra ir kļuvusi par būtisku Kremļa stratēģisko ietekmes rīku. Pēc 2014. gada Krimas aneksijas un īpaši pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, šie centri aizvien biežāk ir kļuvuši par propagandas un dezinformācijas izplatīšanas platformām.