(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats, kas šķietami "izlecis" no starptautisko attiecību mācību grāmatām un atgriezies ASV ārpolitikas priekšplānā. Tā ir Monro doktrīna jeb kā tās atjaunoto variantu dēvē  – Donro doktrīna. Tomēr šoreiz tas nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas.

Monro doktrīna ir 19. gadsimta ASV ārpolitikas doktrīna, kura būtībā bija klaji vienkārša: Eiropas impērijas lai paliek savā okeāna pusē, kamēr ASV neatkarīgi attīstīsies savā. Toreiz ideja cēlās no raizēm par tālāku Eiropas koloniālismu Rietumu puslodē un par šo pašu lielvaru strīdu importēšanu ASV sfērā.

Monro doktrīna būtībā bija pirmais lielais paziņojums, ka Rietumu puslode nav vienkārši vēl viena pasaules daļa, taču īpaša politiska telpa, kurā darbojas citi noteikumi un kurai ir cits noteicējs. Lai arī sākumā ASV to vēl nevarēja īstenot ar spēku, toties idejiski tā spēja ielikt pamatus.

Sākotnēji Monro doktrīna bija pilnīgs blefs. ASV jūras spēki nekādā veidā nevarēja konkurēt ar Eiropas militāro varu. Tā laika ASV jūras spēku apmērs bija salīdzināms drīzāk ar Itāliju, nevis ar Lielbritāniju. Būtībā vienīgais iemesls, kāpēc doktrīna vispār nostrādāja, ir tāpēc, ka tā bija izdevīga tā laika Britu impērijai, kura palīdzēja to īstenot un ievērot.

Ar laiku Monro doktrīnu papildināja Rūzvelta secinājumi, kas ASV faktiski pasludināja par galveno drošības garantu un kārtības uzturētāju Latīņamerikā. Tas deva Vašingtonai  attaisnojumu tālākai darbībai reģionā, lai novērstu Eiropas iejaukšanos. Tieši uz šī pamata vēlāk, Aukstā kara laikā, noveda pie iejaukšanās tādās valstīs kā Dominikānas Republikā, Nikaragvā un Haiti. Tā ir vēsture, kuru Latīņamerika labi atceras, pat ja Vašingtonā par to dažreiz ir ērtāk klusēt.

Tomēr Monro doktrīna pēc aukstā kara beigām sāka kļūt mazāksvarīga. ASV sāka sniegt lielāku priekšroku partnerības un cieņas politikai Rietumu puslodē. Piemēram, 2013. gadā toreizējais valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka “Monro doktrīnas laikmets ir beidzies”. Kurš būtu domājis, ka tikai pēc mazliet vairāk nekā 12 gadiem šis temats atkal nonākts starptautiskajā dienaskārtībā?

Realitāte vienkārši bija tāda, ka ASV skatījumā Rietumu puslode bija kļuvusi par gandrīz pašsaprotamu ietekmes fonu. Tā bija šķietami droša telpa, kurā nekas būtiski nevarēja mainīties bez Vašingtonas ziņas. Tāpat lielāku prioritāti bija jāpievērš Tuvajiem Austrumiem, īpaši pēc 11. septembra, kā arī Ķīnas un Krievijas pieaugošajai ietekmei un aktivitātēm starptautiskajā vidē.

21. gadsimts sākās ar optimismu par globalizāciju kā starptautiskās labklājības un pasaules kārtības virzītājspēku. Tikmēr 11. septembra notikumi veidoja izpratni par sarežģītiem, starptautiskiem drošības draudiem, kas prasīja pāreju uz spēcīgāku daudzpusēju sadarbību. ASV bija šīs sistēmas neapstrīdētā līdere, kamēr citu lielvaru kapacitāte bija ierobežota. Tomēr šobrīd mēs dzīvojam citā vidē. Globalizācija sastopas ar arvien lielākiem ģeopolitiskiem šķēršļiem, lielvaru konkurence atgriežas, un ASV vairs nejūtas kā vienīgais spēlēs noteikumu noteicējs. Tas automātiski liek daudz nopietnāk skatīties uz to, kas notiek pašai vistuvāk – savā pagalmā, Rietumu puslodē.

Šie notikumi šķietami ir atdzīvinājuši Monro doktrīnu, izvelkot to no vēstures grāmatu lappusēm un piemērojot reālā politikā. Tomēr tā šoreiz ir savādāka. Tas vairs nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas.