Šo raidījumu (ne)Diplomātisko pusdienas būtu vajadzējis veltīt Venecuēlai, taču šoreiz pievērsīsimies kādai citai valstij, kura arī Venecuēlas kontekstā atkal varētu nonākt uzmanības centrā. Tā ir Taivāna. Šoreiz pievērsīsimies tās iekšpolitikai, nevis ārējam spiedienam no Ķīnas – kā tas parasti ir, runājot par Taivānu.

Ķīnas spiediens ir radījis paradoksu, jo pretojoties autoritārai varai, Taivāna spiesta ātri reaģēt – kas dažbrīd nav pārredzami, raisot jautājumus par to, cik demokrātiski ir Taivānas iekšpolitiskie procesi.  Pagājušā nedēļā Pekina veica divu dienu militārās apmācības “Taisnīguma misija 2025”. Tās notika gaisa un jūras telpā ap Taivānu. Mācības sarīkotas pēc tam, kad ASV un Taivāna noslēdza vienošanos par rekordlielu ieroču paketi Taibejai 9,5 miljardu eiro apmērā.

Tieši Ķīnas agresīvā politika pret Taivānu un nemitīgs spiediens, ko Pekina veic gan ārēji, piemēram, ar šādām mācībām, gan arī iekšēji, piemēram, ar informācijas manipulācijas kampaņām, tiešā veidā iedragā Taivānas demokrātiju. Proti, reaģējot uz ārējo apdraudējumu, Taivāna pieņem arvien stingrākus iekšpolitiskos lēmumus, kas brīžiem varētu šķist nedemokrātiski.

Starptautiskajā mērogā Taivānu nereti slavē par to, ka tā spējusi ieviest liberālu un demokrātisku sistēmu. Tomēr kopš 2024. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanām Taivāna piedzīvo politisko krīzi. Prezidenta vēlēšanās uzvarēja Demokrātiskās progresīvās partijas jeb DPP kandidāts Viljams Lai. Tā atzīmēta kā demokrātijas uzvara, tomēr tieši tas ieveda Taivānu iekšpolitiskajā krīzē.

Otrā pieminētā partija ir nacionālistu “Gomiņdana” partija jeb KMT. Zīmīgi tas, ka abas partijas apsūdz viena otru par draudiem Taivānas demokrātijai. Neraugoties uz DPP uzvaru un prezidenta amata izcīnīšanu, partija vienlaikus zaudēja notikušajās parlamenta vēlēšanās. Tur KMT, izveidojot koalīciju ar mazāku opozīcijā esošo Taivānas tautas partiju jeb TPP, guva vairākumu. Tātad prezidenta amatu ieņem vienas partijas kandidāts, bet parlamentu kontrolē opozīcijā esošā partija.

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta.